Inženiera darba radošums pārtapis dzejā

Šoruden iznāca zaubēnieša Ojāra Evalda Bīriņa dzejas krājums bērniem “Pasakas no Ota vācelītes”. “Tā izdota uz mana mazmazdēliņa dzimšanas dienu,” stāsta 87 gadus vecais autors. Grāmata nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka mazbērni viņu iesaukuši par Oti, tā aizstājot izplatīto vectētiņa sinonīmu opi.

Viņam esot bijusi tā lielā laime izaudzināt ne vien savus bērnus, bet arī visus mazbērnus, saka Ojārs Evalds Bīriņš: “Lasīju viņiem pasakas. Un jāsaka, lasot vienas un tās pašas pasaku grāmatas, man apnika – visas jau gandrīz zināju no galvas. Mūsu Līvānu tipa mājai augšstāvā vienā istabiņā gulēja mazmeita, blakus priekšnamiņā stāvēja galds ar manu datoru. Tad nu reiz radās doma – kāpēc nepamēģināt pārveidot pasaku dzejas valodā? Tā ņēmu un divpadsmit pasakas pārrakstīju dzejā, 1987.gadā izdevu grāmatu “Ducis”.” Pēc tam turpinājis līdzīgi strādāt pie citām pasakām. “Kad piedzima mans mazmazdēls, sapratu –pasaku grāmata ir jāizdod no jauna, un tā nu “Pasakas no Ota vācelītes” iznāca šogad,” stāsta zaubēnietis.
Ojārs Evalds Bīriņš raksta arī dzeju pieaugušajiem: “Kad pensijā biju nodzīvojis gadus desmit, man nez kāpēc iekrita prātā doma – jāraksta dzejoļi.” Apkārtējo iedrošināts, ka dzejoļi ir patiešām jauki un baudāmi, 2015.gadā izdevis savu pirmo dzejas krājumu. Ojārs atzīst, ka vienas tēmas dzejā nav, viņš tajā dalās ar domām, piedzīvoto, par to, kas tai brīdī šķiet interesants. “Viens mana krājuma prologa dzejolis sākas tā: “Neesmu es ne Ziedonis, ne Vācietis, ne Purs, tāpat neesmu ne rakstnieks, ne dzejnieks, ne dramaturgs; vien akins, kas uz ēzelīša jāj, pa ceļam visu izjusto sev dziesmā trallina”,” tā ar paša citātu sevi raksturo autors.

Pēc profesijas Ojārs Evalds Bīriņš ir sakaru inženieris. Jautāts, kā no tīri tehniskas profesijas pievērsies radošai nodarbei – dzejas rakstīšanai, viņš atbild: “Kura nodarbošanās radošāka, gan grūti teikt. Mans radiotehniķa darbs, ko veicu Rīgā, televīzijā, arī bija ļoti radošs, man bija jāizstrādā jauna aparatūra. Par dzeju runājot, tā mani nebija sevišķi interesējusi. Protams, tas, kas bija jāiemācās skolā, to iemācījos, bet nekad nebija tā, ka es savam priekam lasītu dzeju. Varbūt vienīgi uz Ziemassvētkiem.”
O.E.Bīriņš nav dzimis zaubēnietis, saka, ka pagastā nokļuvis nejauši.

“1977.gadā braucot ekskursijā, nokļuvām Zaubē, satikām vīru, kurš stāstīja par kādu māju, ko pagastā varētu nopirkt, ja vien gribētu. Mēs gan par to vietu neko sīkāk nezinājām, bet sagadījās tā, ka tieši pie tās mājas arī piebraucām. Tā nu tā kļuva par mūsu ģimenes mājām.”

Sieva ar bērniem sākusi Zau­bē dzīvot, bet Ojārs atbraucis vien nedēļas nogalēs. “Tolaik mājās nebija telefona sakaru, devos uz Cēsīm skaidrot, kad tos varēs ievilkt. Saņēmu atbildi, ka tuvākajos piecos gados to varam negaidīt. Sākām runāt, un pastāstīju, ka pats strādāju Rīgā, esmu televīzijas un radio centra sakaru inženieri. Man piedāvāja strādāt par sakaru daļas Nītaures iecirkņa priekšnieku, tad varēšu pats ievilkt sev telefonu,” pastāsta Ojārs. “Tā nu viss iegrozījās par labu dzīvei Zaubē. Ceļā līdz darbam no mājām bija ap četri kilometri, tos tad mēroju ar autobusu vai reizumis ar savu automašīnu.”

Kad 1982.gadā, kad kolhozs cēlis Līvānu mājas Zaubē, Ojāram izdevies sarunāt, ka viena no tām būs viņam. Viņš gan, stājoties darbā, esot uzreiz teicis, ka nekāds partijas biedrs nebūs. “Tā tajos laikos tas bija,” piemetina Ojārs.

Bīriņu ģimene ar laiku iesaistījusies Zaubes draudzes dzīvē. Daudzus gadus draudzes vecākā bija viņa sieva, bet pats, kā smej, sagādes daļas priekšnieks. Pēc tam arī Ojārs bija draudzes priekšnieks. “Tagad, kad esmu vecs un daudz vairs nevaru padarīt, draudzes priekšnieces amata pienākumus pilda meita. Es gan ikdienā palīdzu – sagaidu tūristus, pastāstu par baznīcu un veicu citas lietas, ko nu varu, jo meita strādā Rīgā.”

Ikdiena rit mierīgi,aizvadītie dzīves gadi darījuši savu, bez iesaistīšanās baznīcas dzīvē un dzejoļu rakstīšanas nekādu citu nodarbošanos, ko viņš vēlētos minēt, nav. “Lasu “Druvu”. Šad un tad arī kaut ko avīzei uzrakstu pats,” sarunas noslēgumā piemetina Ojārs.