Inta Bendrupa. FOTO: no albuma
Oktobra izskaņā Straupes Tautas namā norisinājās rokdarbu meistarklases, kur bija iespēja apgūt
grozu pīšanas prasmes. Par to, kā šis arods ienācis viņas dzīvē un cik viegli vai sarežģīti ir pīt skalu grozus, sarunājos ar amatnieci, zemgalieti INTU BENDRUPU.
-Grozu pīšana nemaz nav tik izplatīta nodarbošanās. Kā sākāt ar to darboties?
-Pēc profesijas esmu agronome. Daudzas prasmes esmu apguvusi pašas spēkiem. Ar lauksaimniecību nodarbojos gadus desmit. Sākums, protams, bija kolhoza laikā, vēlāk bija pašiem sava saimniecība ar cukurbietēm, graudiem un visu pārējo. Kad sākās privatizācijas laiks, tad mēs, mazie zemnieki, sākām nodarboties ar ko citu, jo izdzīvot varēja tikai lielākie. Tolaik izmēģināju visu ko – tostarp daiļdārzniecību. Tad Jelgavā, fabrikā “Berling”, astoņus gadus šuvu lelles no dabīgiem materiāliem. Strādājot jau ilgu laiku, radās doma – gribas kaut ko mainīt! Un jāsaka, ka domu spēks nostrādāja, jo gribējās darbu, kas saistīts ar mašīnas vadīšanu, izvadājot preci, un nebūt nemitīgi tikai vienā vietā. Tādu darbu atradu.
Reiz braucienā salūza mašīna. Palīdzība bija jālūdz tuvējās mājās, kur dzīvoja amatnieki, kas darbojās ar koku, tostarp mazliet ar grozu pīšanu. Kamēr bija jāgaida risinājums, ko darīt ar mašīnas sarežģījumiem, parunājos ar saimniekiem, jautāju, vai, kamēr gaidu, nav kāds darbiņš man. Tobrīd nekā tāda nebija, bet pēc trim nedēļām saņēmu aicinājumu pamēģināt pīt grozus. Nodomāju, kāpēc ne. Pamēģināju, un tā lieta ļoti iepatikās.
Tad pa nedēļas nogalēm sākām braukt uz tirgiem. Tagad jau uz tiem vedu savu preci, jo tolaik saimnieks man teica: “Tev tik labi izdodas, ka vari pati mājās taisīt grozus!” Tā arī tas sākās.
-Vai groziņi ceļo pa Latviju, vai tiek nogādāti arī tālāk?
-Daudzus grozus aizved uz ārzemēm. Vasarās lielākos tirdziņos bieži ir tūristi, viesi no ārzemēm, kas ar interesi vaicā, kā tādus taisām, un daudzi arī pērk. Savulaik skalu grozi bija tikai balti, bet es esmu sākusi ietonēt ar koka beici, lai būtu raibāk, veidoju uzrakstus. Cilvēki tagad pērk tikai raibos vai pelēkos, parastos baltos vairs negrib.
-Runājot par praktisko darbošanos, cik smags ir groziņa tapšanas process?
-Kad sāku pirms desmit gadiem, man tas nelikās nekas smags. Tagad, jāsaka godīgi, ar katru gadu darbs šķiet arvien smagāks. Visgrūtākais ir sagatavot materiālu. Man ir sadarbība ar vienu zāģētavu, kas palīdz ar izejmateriāla ieguvi. Grozus pinu no priedes. Zāģētavas darbinieki, kad starp atvestajiem baļķiem kāds derīgs man, dod ziņu, tad baļķi sažāģē tik biezos dēļos, lai varētu no tiem sagatavot skalus. Skalus plēšu pati, man tam ir tāds pašgatavots aparātiņš. Reizēm priede ir ļoti sveķaina, tad īsti neder. Skali no tādas koksnes lokot lūst.
-Cik ilgu laiku prasa viena groziņa darināšana no skalu tapšanas līdz gala rezultātam?
-Skalus parasti sagatavojam lielu kaudzi. Tad pinam. Dienā varu nopīt apmēram astoņus grozus, stundā – vienu. Ja pirmo reizi pin, protams, iet daudz, daudz lēnāk. Meistarklasēs parasti pie viena groza darbojamies divas trīs stundas vai pat ilgāk.
-Kā ar meistarklasēm – no Zemgales līdz Cēsīm tomēr ir gabaliņš ceļā…
-Kad paaicina, braucam mēs abas ar māsu, kas man ir liels palīgs. Mūs uzaicināja Straupē novadīt trīs meistarklases, labprāt piekritām. Esam bijušas daudzviet Latvijā. Savulaik ar māsu katru sestdienu bijām kādā tirgū, tagad mazliet ieturam pauzi – braucam divas reizes mēnesī. Vienmēr esam arī Brīvdabas muzeja lielajā amatnieku tirgū.
-Tirgi gan vienmēr, šķiet, vairāk notiek vasaras mēnešos. Kā rudenī ar tirgošanos?
-Bija lielais Simjūda dienas tirgus. Tad būs tirgus novembrī, brauksim uz Pāvilostas nēģu svētkiem. Tur vienmēr ir ļoti daudz cilvēku, bet tirgosimies tur pirmoreiz. Noteikti brauksim uz Ziemassvētku tirgu Rīgā.
-Kas nāk uz meistarklasēm mācīties pīšanu?
-Reizēm gadās kāds vīrietis, bet lielākoties dāmas. Vecumu nevaru nodalīt, kā kurā vietā piesakās. Straupē visi meistarklases apmeklētāji gados ir jauni un sprigani.
Visiem, kas atnāk, parasti pīt patīk. Ļoti reti kāds saka – nē, tas nav man, to nekad vairs negribu darīt.
Man gan jāpiebilst, ka māsai sākumā bija tieši tā – viņa teica, ka ļoti nepatīk pīt, bet tagad katru dienu pin grozus. Tik ļoti patīk, ka katru mīļu brīdi to tik dara. Vispār pīšana ir diezgan relaksējoša nodarbošanās. Kad esi labi iemācījies, vari to darīt, skatoties televizoru, piemēram, kā citi ada zeķes. Var uzpīt baltu groziņu un uzrakstīt ko skaistu vai uzlikt dekupāžu. Ļoti skaisti darbiņi sanāk.
-Grozu pīšana jums ir pamata darbs un vaļasprieks vienlaikus.
-Jā, tas ir mans iztikas avots. Agrāk patika audzēt puķes, audzēju citus stādus, bija daudzas siltumnīcas. Kopš iesāku pīt grozus, neesmu izaudzējusi nevienu dēstu. Pinot katru reizi varu izdomāt ko jaunu.
Grozus pīt māk arī meita un vedekla, arī māsasmeita. Tagad gaidu, kad paaugsies abas mazmeitas, noteikti iemācīšu arī viņām.
Meita reizēm smejoties teic, lai mantojumā neko citu viņai neatstāju, tikai skalu plēšamo aparātu. Esmu teikusi, ka tad, ja pienāk brīdis, kad kādreiz vajag lieku naudas gabalu, saplēsiet skalus, uzpiniet un prom uz tirgu! Viegli tas nav, bet var izdarīt. Sevišķi, kamēr jauns, jaunībā var daudz vairāk.
Komentāri