“Man patīk gan vasara, gan ziema. Katrs gadalaiks dziesmās apdziedāts,” saka cēsniece Aida Berņeva, viņa tikko nosvinēja 90. jubileju.
“Vecums nav izprieca. Par gadiem ir vērts padomāt, atmiņās vajag kavēties. Tā ir dzīve, un bijis taču tik daudz gaiša un jauka. Man tagad nav, par ko uztraukties, ja varu kaut ko līdzēt, daru, ja tas uz mani neattiecas, nemaisos iekšā,” teic Aida.
Bērnība lauku mājā
Aida ir priekuliete, no “Vīņaudiem”, tepat Cēsu pievārtē. Vecāki bija zemnieki, audzināja dēlu un meitu. “Kad ganīju lopus, tie bija jādzen arī pāri ceļam, nācās uzmanīties, vai kāds nebrauc. Tagad tie lauki ir pētījumu centram. Pēc meliorācijas daudz ap mūsu māju mainījās, bet tolaik aiz mājas bija mežiņš un dūksnājs ar dīķi. Kad govis tur sagāja, bija jādzen ārā, bet kājas stiga, lai tiktu govīm līdzi, ieķēros vienai astē. Mežs bija trūcīgs. Tikai alkšņi, kāds bērziņš, apses. Atceros, kā priecājos, ka vējš bija atnesis un iesējis priedīti. Cik tā bija skaista,” bērnības gados kavējas Aida un uzsver, ka katra diena pagāja darbos. Kad nebija jāiet ganos, meitenes uzraudzībā bija teļi, kā arī kopā ar vecmammu jāgatavo pusdienas.
Skolas gaitas laiku griežos
Aiga mācījās skolā Priekuļos, bet kara laikā tajā apmetās vācu karaspēks, trīs jaunākās klases atlaida mājās, vecākās mācījās “Mežciemu” mājās, tad “Knēžās”. Atkāpjoties 1944. gada septembrī vācieši skolu nodedzināja. “Tēvam no jaunām dienām bija pazīstams Līvu skolas direktors, tad mācījos tur. Ejot cauri mežiem, līdz skolai bija četri kilometri, pa ceļu - septiņi. Kopā ar kaimiņiem bijām liels bariņš. Ziemā gan nācās dzīvot internātā. Tas man nepatika. Bēniņu stāvā vienā galā dzīvoja puikas, otrā meitenes. Bieži karojām, mums virs durvīm bija nostiprināts trauks ar ūdeni, kā kāds vēra durvis, tā bija slapjš. Vakaros daudz dziedājām, cits no cita mācījāmies dziesmas. Elektrības kādu laiku nebija, trauciņos bija salieti tauki, iekšā dakts, tos dedzinājām, lai saģērbtos un noģērbtos. Klasē bija eļļas lampa,” skolas gadus kara laikā atminas Aida.
Līvu skolā bērniem tika mācīta arī mūzika. Aidai patika spēlēt klavieres. “Tēvs spēlēja vijoli, nezinu, kāpēc mums ar brāli neiemācīja. Mamma bija liela dziedātāja, vecmamma zināja daudzas garīgās dziesmas, mājās dziedājām ne tikai viesībās, arī darbus darot. Tā man mūzika patīk no bērnības,” pastāsta cēsniece un uzsver, ka skolā klavierspēles pamatus bija apguvusi, atlika vien trenēties.
Taču bija iespēja atgriezties skolā Priekuļos. “Nebiju ne priecīga, ne bēdīga. Kad skolā ieraudzīju klavieres, kā varēju nepieiet! Skolotāja pamanīja un teica: “Ja māki, spēlēsi deju kolektīvam. Tajā brīdī neviena skolotāja nemācēja spēlēt. Mājās raudāju, kā to varēšu, ir taču jāmācās. Tad tēvs nopirka tāfelklavieres,” stāsta Aida un piebilst, ka ar prieku spēlējusi klavieres, lai gan arī pašai gribējies dancot, kad citi dejoja. Pēc pamatskolas Aida mācījās vidusskolā, sapņos bija mūzika, bet vecāki neieteica to mācīties, baidoties, vai tad tā dzīvē varēs sevi uzturēt.
Darbam, ko dara, jāpatīk
Aida sāka darbu skaitļošanas centrā Cēsīs. Tur arī nostrādāti ilgākie darba mūža gadi.
“Bija daudz jāmācās dažādos kursos. Reiz aizbraucu uz Krieviju, tur mācīja to, ko jau zinu, un skaidroja nepareizi. Pēc nodarbības piegāju pie pasniedzējas un pateicu, tad izrunājām, ka nākamajā dienā stāstīs, ka ir labāks variants, lai izdarītu to, par ko runāts. Man patika mācīties, apgūt ko jaunu, arī darbs,” saka cēsniece un atceras, ka kolektīvs bija liels, bet tajā daudzi cits citam radinieks. “Darbu tik viegli atrast nevarēja, tad nu, ja bija kāda brīva vieta, tika pieņemti pazīstamie. Ne katram darbs padevās, bija jāpalīdz, citreiz caurām naktīm. Ko tik skaitļošanas centrā nerēķināja, kādu laiku arī kolhoziem un sovhoziem algas,” atmiņās kavējas Aida un atzīst, ka tehnoloģijas, kas atvieglo darbu, viņu vienmēr interesējušas, bet ar datoriem un viedierīcēm gan ir uz jūs. Pietiekot ar televizoru un telefonu.
Tad viņai piedāvāja galvenā inženiera amatu Valmierā un solīja dzīvokli. Cēsniece vairākus gadus braukāja uz kaimiņpilsētu, bet pie dzīvokļa tā arī netika. Dzīvē daudz izmainīja izlasīts sludinājums, ka Rīgā notiek klūdziņu pinēju kursi. Aida brauca un mācījās, kļuva par pazīstamu meistari. “Pieprasījums bija ļoti liels. Viss tika nopirkts, bija arī īpaši pasūtījumi – ne tikai dažādi grozi, arī šūpuļi, lielas veļas kastes. Man bija savs klūgu laiks, ar vīru tās griezām arī ceļmalās, lai būtu dažādas krāsas,” atklāj meistare un piebilst, beigusi arī šūšanas kursus un šuvusi ne tikai savējiem, arī daudziem pazīstamiem.
Mūzika vienmēr blakus
Bet mūzika ne brīdi netika nolikta malā. “ Iestājos korī. Man tur nepatika. Mēģinājuma laikā vīri sūtīja zīmītes ar jautājumiem, piemēram, kāpēc jūs skumstat. Sievas greizi skatījās. Drīz aizgāju, bet pieteicos ansamblī. Tā bija vienīgā reize, kad pati pieteicos, vienmēr esmu aicināta gan dziedāt, gan vadīt ansambļus, gan spēlēt klavieres,” saka Aida un atzīst, ka kultūras nama ansamblī piedzīvoti daudzi skaisti koncerti. 60.gados bija populāras aģitbrigādes. Arī Cēsu kultūras namā bija tāda. Dziedātāji, dejotāji, runātāji sagatavoja uzvedumus un brauca pa kolhoziem. Pirms tam bija izstāstīts, kurš strādnieks jāpakaunina, kurš jāuzslavē. “Es gan runāju, gan dziedāju solo un spēlēju klavieres. Kad man deva tekstu, kur kāds jāblamē, atteicos, kā varu par svešu cilvēku stāstīt sliktu,” teic Aida un atceras, kā ne reizi vien pēc koncerta vai aģitbrigādes uzstāšanās lūgta nebraukt mājās, bet paspēlēt, lai var padejot.
Jaunībā Aida kopā ar diriģentu Arvīdu Vasmani vadīja korus un ansambļus Priekuļos un Jāņmuižā. Cēsu seniorēm vēl labā atmiņā ansambļa “Kamenes” uzstāšanās, kad to vadīja Aida. “Kad sāku strādāt, vispirms sakrāju naudu akordeonam, tad klavierēm, vēlāk sintezatoram,” bilst cēsniece un atklāj, ka, tikko izdzird kādu dziesmu, kuras melodija iepatīkas, tā tiek pierakstīta. Cik dziesmām Aida zina vārdus, nesaskaitīt. Ar tām pierakstītas daudzas klades. Atliek vien uzmest acis pirmajai rindiņai, pirmajiem akordiem, un dziesma skan. “Kad atnāk ciemiņi, ar ko kopā dziedāts, vienmēr uzdziedam. Arī tāpat vien ar prieku sēžos pie klavierēm, spēlēju, arī padziedu,” stāsta cēsniece.
Labais priecē dzīvi
Nākamo vīru Laimoni, arī priekulieti, Aida satika ballē Cēsīs. “Tolaik visur balles bija jaukas,” klusi saka Aida. Izaudzināts dēls, kurš tagad kopā ar Aidas brāli saimnieko “Vīņaudos”. Mazbērni savā dzīvē.
“Man vienmēr paticis mežs, sēņošana, ogošana un dārzs. Cik skaistas rozes ziedēja! Kaimiņos kādreiz dzīvoja makšķernieki, iemācījos zivis ķert, braucu uz copēm vasarā un ziemā,” atceras seniore un pastāsta, ka mašīnai pie stūres vairs nesēžas, vasarās, kad jaunie aizved uz dārzu, prieks darboties. “Vasarā arī jāsakopj kapu vietas Priekuļu un Cēsu kapsētās. Man nekad nav tā, ka patiešām nav, ko darīt, ” atzīst cēsniece.
Aida uzsver, ka ikvienam ir jākustas, tad arī dzīve šķitīs daudzkrāsaināka. Un prieks ir visapkārt. “Televīzijā uzzinu ko jauku, atnāk kāds ciemos, parunājamies, padziedam, aizeju pie kāda ciemos. Ja nekustas, tad kļūst aizvien grūtāk, ja sāk gulēt, tad drīz celties nemaz negribēsies,” pārdomās dalās deviņdesmitgadniece. Aida uzsver, ka katram jāzina, kas notiek pasaulē, Latvijā, arī vietējās ziņas. “Par tām gan bieži brīnos, vai latvietim tiešām kašķēšanās ir kaulos. Vai tas naudas vai labākas vietas dēļ? Tā mēs daudz zaudējam,” teic Aida un atgādina, ka arī televīzijā ir tik daudz kanālu un var paskatīties skaistus koncertus, redzēt brīnišķīgu dabu.
Komentāri