Cēsniece Solvita Palmbaha audzina trīs dēlus: ģimnāzistu Kārli un dvīņu puikas Kristapu un Oskaru, kas šajā mācību gadā uzsākuši skolas gaitas.
Pēdējos gados Solvita bērnus audzina viena, tāpēc laika, finanšu un iespēju plānošana ir vēl lielāks izaicinājums nekā ģimenēs, kur par bērniem rūpējas abi vecāki.
Vēlēties trīs dēlus
Solvita atklāj, ka jau sākotnēji vēlējusies trīs dēlus un ir pateicīga bērnu tētim par trīs brīnišķīgiem puišiem. Kad piedzima Kārlis, mamma drēbītes, no kurām viņš izauga, rūpīgi saglabāja, lai būtu nākamajam dēliņam. Kad pēc ilgāka laika pieteicies otrs bērniņš un Solvita uzzinājusi, ka gaida dvīņus, viņa bija patiesi laimīga. Viņas vēlme pēc trīs dēliem piepildījās. Tad arī noskaidrojusi, ka tiešām rados senāk bijuši dvīņi. Trīs bērnu mamma pastāsta, ka grūtniecība ar dvīņiem bijusi vieglāka nekā ar vecāko dēlu, varējusi nostrādāt līdz pēdējai dienai: “Laikam vectēva, kurš arī bija dvīnis, sargeņģelis sēdēja man uz pleca un sargāja.”
Solvita gan skumst, ka dvīnīšiem secen iet vecvecāku rūpes. Solvitas mamma aizgāja mūžībā, kad meitai bija tikai 13 gadi, tētis gan varēja pabūt kopā ar mazdēlu Kārli, bet mūžs aprāvās drīz pēc dvīņu nākšanas pasaulē.
Atbalstu un līdzestību sniedz Solvitas tēta draudzene Mārīte, ar kuru viņam izveidojušās saites, kad kļuvis par atraitni. Daudzbērnu mamma atzīst, ka Mārīte ļoti daudz palīdzējusi, pieskatot dvīnīšus, tieši tāpat Solvita ar siltumu stāsta, ka arī ģimenes draudzene Rita izpalīdz brīžos, ja pēkšņi rodas situācija, kad mazie jāpieskata.
Galvenais, lai visi veseli
Audzinot trīs bērnus, liels izaicinājums ir organizēt ikdienu tā, lai paspētu visu: strādāt algotu darbu Cēsu Sporta kompleksā, aizvest bērnus uz skolu un treniņiem, tikt galā ar sadzīves rūpēm. “Kad dvīņi vēl gāja dārziņā un mājās bija malkas apkure, ziemā cēlos piecos no rīta, lai izkurinātu krāsni, Kārlis arī parasti palīdzēja. Visi no rīta braucām reizē, aizvedām mazos uz dārziņu, tad Kārli uz skolu, un es pati devos uz darbu, kurš sākās pusastoņos. Tagad trenažieru zāle darbu sāk septiņos, jābūt vēl agrāk. Protams, Kārlis uz ģimnāziju, kas uz remonta laiku atrodas pilsētas centrā, dodas pats. Viņš izvēlējās mācīties ģimnāzijā, jo nākotnē vēlas apgūt arhitekta vai būvinženiera profesiju. Kārlis mācās apzinīgi, jo labi saprot, lai sasniegtu iecerēto, ir jābūt centīgam, jāpārvar grūtības. Dvīņus pirms skolas paņemu līdzi uz darbu, viņi arī palīdz ar nelieliem darbiņiem un pirms stundu sākuma no halles dodas uz skolu, kas turpat kaimiņos vien ir. Arī pēc stundām abi ienāk pie manis, parunājas ar citiem bērniem, jo halle ir kā uzgaidāmā telpa, kur skolēni pēc mācībām gaida savu treniņu. Kad man ir vakara maiņas, Kārlis labprāt pieskata brāļus. Jaunākajiem bērniem pirmdien, trešdien, piektdien ir treniņi florbolā 2. pamatskolā, uz kurieni viņus aizvedu.
Man ir ļoti atsaucīgas kolēģes, kas mēdz atnākt nedaudz ātrāk, lai es paspēju aizvest bērnus un viņiem nav jākavē treniņš. Tāpat ļoti novērtēju, ka mans darba vadītājs Ģirts Mārtiņsons ir atsaucīgs, skatās, lai man vairāk būtu rīta, ne vakara maiņu. Otrdien, ceturtdien treniņi ir vecākajam dēlam, tie notiek 2. pamatskolā, bet pirmdien tepat hallē. Visu varam saplānot, bet grūtāk ir tad, ja kāds saslimst, tad visa ikdiena ir jāpārplāno, un tas ir liels izaicinājums. Tāpēc pats galvenais, lai visi ir veseli.”
Solvita vērtē, ka tā arī dienas paiet – darbā un mājās-, gatavojot veselīgu ēdienu, rūpējoties, lai dēliem ir viss nepieciešamais: “Ar bērniem esmu kopā visu laiku, vienīgais brīvais laiks man ir, kad mazajiem ir treniņš. Parasti to izmantoju, lai aizbrauktu līdz veikaliem, kuros ir kādas akcijas, atlaides, jo cenu kāpums ir ļoti jūtams un ir jāplāno, kā nopirkt vajadzīgo.”
Aizraušanās ar florbolu
Lai gan dvīņi florbolā trenējas tikai pirmo gadu, abi ar nepacietību gaida sacensības. Kristaps mammai teic, ka spēlēs pasaules čempionātā. Viņš arī seko, kā veicas “lielā” florbola spēlētājiem, fano par mūsējo Andri Rajecki. Andris ar brāli Jāni arī ir dvīņi, turklāt ir vecāks brālis Mārtiņš, un arī viņi visi ir florbola cienītāji.
Vaicāta, kāpēc dēli izvēlējušies tieši florbolu, mamma teic, ka viņai bijis svarīgi, lai visi ir fiziski aktīvi, jo ar pāris sporta stundām skolā bērniem ir par maz. “Un būtībā florbols ir arī demokrātisks sporta veids, jo, lai trenētos, piemēram, slēpošanā vai biatlonā, vajadzīgi daudz lielāki finansiālie līdzekļi,” atzīst Solvita. Vairāk naudas mamma vēlētos tieši dēlu aktīvai atpūtai. Viņa teic: “Man dēli ir kustīgi, labprāt ļaujas piedzīvojumiem. Gribētos viņiem sniegt prieku un īpašo bērnības garšu.”
Vecākajam dēlam liela aizraušanās ir arī makšķerēšana. Viņš labprāt ar draugiem brīvdienās satiekas, vasarās nereti ir dienas, kad ar rolleriem aizbrauc pie kāda ezera un makšķerē. Makšķerēšanas vaļaspriekam Kārlis nopelna pats, mammas brālēnam palīdz mājas celtniecībā. Mamma vērtē, ka dvīņi raksturā ir ļoti atšķirīgi: Kristaps ir nemiera gars, ātri reaģē uz dažādām situācijām, savukārt Oskars ir mākslinieciskāks, izdomā dziļas domas.
Agrāk ap māju bijis daudz puķu dobju, tagad iesēts zāliens, lai puikām ir, kur skriet, pati sev atstājusi pāris dobes puķēm un dārzeņiem. Vakaros, kad visi ir mājās, mēdz uzspēlēt futbola maču ar kaimiņu bērniem. Dēli vasarā ir lieli palīgi arī zāles pļaušanā. Mamma teic: “Mājās rosīšanās visiem ir dabiska, nav tāda sēdēšana viedierīcēs.”
Krīzes brīžos palīdz radi
Solvita novērtē gan valsts, gan pašvaldības, kā arī nevalstisko organizāciju atbalstu ģimenei, jo līdz ar straujo inflāciju ienākumu tomēr ir mazāk nekā vajadzību: “Agrāk domāju – bērni paaugsies un būs vieglāk, bet esmu sapratusi, ka tā nebūs, jo aug bērni, aug arī vajadzības. Saņemot algu, primāri samaksāju rēķinus un atvēlu naudu ēdienam. Saņemu uzturlīdzekļus no valsts, un ir labi, ka ir tāds atbalsts. Tikai uzturlīdzekļus vairs nepielīdzina minimālajai algai, to apmērs vairākus gadus nav mainījies, kaut minimālā alga palielinās. Bet labi, ka ir tāds atbalsts.”
Vislielākie izdevumi mēnešos, kad mājoklis jāapsilda, ir par apkures granulām, tāpēc tās pērk pakāpeniski. “Arī katram mācību gadam gatavojos laikus, gan vērtīgo saglabājot no Kārļa, gan izmantojot atbalstu daudzbērnu ģimenēm,” piebilst Solvita.
Ģimenei būtisks atspaids ir gan deviņdesmit procentu atlaide bērniem sabiedriskajā transportā, gan brīvpusdienas skolā. Kopš ģimnāzija ir centrā, skolēni pusdieno Pastariņa sākumskolā, un dēls novērtē šīs skolas pavāru gatavoto garšīgo ēdienu. Solvitu regulāri uzrunā sieviešu klubs “Y`S Men klubs Cēsis”, šī organizācija palīdz daudzbērnu ģimenēm un ģimenēm, kas nonākušās sarežģītākā dzīves brīdī. Tieši tāpat, kā palīdz Solvitai, arī viņa, cik iespējams, palīdz citiem – labākās drēbītes, no kā dēli izauguši, piedāvājot pazīstamām ģimenēm, arī ukraiņiem.
Dzīvē gan ir situācijas, kad pēkšņi ir neparedzēti izdevumi, piemēram, sabojājas kāda mājsaimniecībā vajadzīga ierīce. Bet tad ļoti lielu atbalstu sniedz Solvitas māsa ar vīru, kuri jau 23 gadus strādā un dzīvo Norvēģijā: “Vienmēr palīdzīgu roku sniegs arī māsīcas, brālēni. Par to esmu ļoti pateicīga.”
Atbildības sajūta pret sevi un tuvākajiem
Solvita teic, kaut dienas ritms saspringts, viņa cenšas atrast brīdi katram dēlam, pat ja tas ir laiks, kas tiek pavadīts ceļā uz treniņu: “Gribas būt ar viņiem vairāk, atrast mirkli katram, uzklausīt. Man ir sajūta, ka mēs esam kā komanda, kopīgi organizējamies, izprotam cits citu, izpalīdzam. Gribas dēliem iemācīt atbildības sajūtu pret sevi un tuvākajiem, labestību. Pārējais jau atkarīgs no viņiem pašiem: kā mācīsies, cik būs uzcītīgi, mērķtiecīgi. Mums katram dzīvē ir savs uzdevums un izaicinājums – kādam rūpes par vecākiem, citam mērķu sasniegšana sportā. Mans lielākais uzdevums ir dēlu audzināšana, un esmu par to ļoti priecīga, rūpējos, lai mums viss ir labi, lai bērni ir priecīgi un laimīgi. Galvenais, lai ir veselība, izturība, lai ir miers uz pasaules.”
Komentāri