Dzīvot sitamo instrumentu raibajā pasaulē

Oktobra izskaņā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” gaidāms skaists audio – vizuāls notikums, kas iecerēts kā laikmetīgās mākslas spogulis ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi; kā baudījums ausīm un acīm.

Izcilais sitaminstrumentālists Guntars Freibergs klausītājus tajā priecēs kopā ar Juri Āzeru. Par dzīvi mūzikā, sitaminstrumentu raibo pasauli un brīvā laika pavadīšanas veidiem saruna ar
GUNTARU FREIBERGU.

-Par gaidāmo koncertu “Rituāli” Cēsīs – ko klausītāji var sagaidīt no šī pasākuma?

-Vispirms gribu teikt, ka Cēsīs jau esmu spēlējis daudzkārt. Ne velti ar kolēģi Juri Āzeru esam Cēsu koncertzāles rezidencē. Vienmēr ir prieks atgriezties, īpaši liels prieks par sadarbību ar koncertzāli – ļoti profesionāla komanda, gan radošā, gan administratīvā. Ļoti tuvs arī repertuārs, kas izskan koncertzāles pasākumos. Runājot par pašu gaidāmo koncertnotikumu, tas nebūs koncerts vārda klasiskajā izpratnē, bet tā būs mākslas performance, īpaša pieredze. Tas būs baudījums gan ausīm, gan acīm, sajūtām kopumā.
Atskaņosim grieķu komponista Jaņņa Ksenaka mūziku. Viņš ir unikāls komponists, vienlaikus arī arhitekts. Arī viņa mūzika atspoguļo matemātisko domāšanu, viņa darbi, līdzīgi kā arhitektūras veikumi, ir futūristiski, pat utopiski. Kā pretnostatījumu un vienlaicīgi vienojošo faktoru koncertprogrammā atskaņosim latviešu komponistes Annas Fišeres mūziku. Ja Ksenakis iemieso algoritmus, matemātisku precizitāti, tad Fišeres mūzika ir spontāna, improvizēta, mirkļa uzplaiksnījumu iespaidu caurvīta. Viņu abu darbus vieno grieķu tematika. Abu komponistu daiļrades zemtekstos atrodama arī garīgā tematika. Koncertprogrammu papildinās Annas Fišeres dzīvesbiedra mākslinieka Miķeļa Fišera scenogrāfija. Mums būs ārvalstu viesi – Zviedrijas flautiste Anna Petrini un lietuviešu sitaminstrumentu zvaigzne Pāvels Ginters. Tas tiešām būs mītisks, mistisks koncertnotikums.

-Kā rit jūsu mūziķa ikdiena?

-Ilgu laiku esmu pavadījis ārzemēs, bakalaura grādu esmu ieguvis Strasbūras Mūzikas un dejas konservatorijā, maģistra grādu Lincas Antona Bruknera universitātē, bet papildināju zināšanas arī Briseles Karaliskajā konservatorijā. Pēdējos desmit gadus vairāk darbojos Latvijā un reģionā, bieži darbojos Lietuvā un arī citviet ārvalstīs.

Strādāju pedagoģiskajā jomā. Pēdējos desmit gadus esmu pasniedzējs Ventspils Mūzikas vidusskolā, Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. No šī septembra esmu pasniedzējs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Daudz koncertēju, uzstājos daudzviet Latvijā. Mana ikdiena ir ļoti piesātināta ar koncertiem un projektiem, par ko esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, jo šis patiešām ir mans sirds darbs.

-Saprotu, ka bērnību esat pavadījis Valkas pusē. Pastāstiet par savu ceļu mūzikā!

-Vietā, kur beidzas manu vecāku īpašums, ir robežstabs Igau­nijai. Valkā pagāja bērnība, tur mācījos. Nāku no mūziķu ģimenes. Vecāki mani astoņu gadu vecumā aizsūtīja mūzikas skolā, kur tēvs bija skolas direktors un mamma – vijoles spēles skolotāja. Ar instrumentu izvēli bija interesanti – pats vēlējos mācīties saksofona spēli, tēvs gribēja, lai mācos trombonu, bet mamma bija tā, kas ievirzīja sitamo instrumentu spēlē. Esmu par to ļoti priecīgs, jo pats domāju, ka jebkura cita instrumenta apguvi es, visdrīzāk, būtu pametis pusceļā.

Sitamo instrumentu ir tik daudz un dažādu, arī iespēju caur tiem izpausties žanriski un stilistiski. Sākumā, protams, nebija tā, ka man ļoti, ļoti patika mācības mūzikas skolā. Atskārsme par to, ka man padodas, ka patīk, nāca 10, 11 gadu vecumā, kad bija pirmie lauri konkursos. 13 gadu vecumā no Valkas devos uz Rīgu, lai mācītos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Vēl gadu vēlāk devos uz Maskavu, lai gadu mācītos tur. Tas nāca kā daļa no iegūtās 2.vietas balvas starptautiskā konkursā bērniem “Riekstkodis”. Tolaik tas bija liels notikums mūzikā, ja vajadzētu salīdzināt, tad teiktu, ka kaut kas mērogā līdzīgs “Eirovīzijai” šodien, tikai bērniem un klasiskajā mūzikā. Konkursu arī translēja televīzija. Tā nu ieguvu iespēju veselu gadu bez maksas mācīties Maskavas Centrālajā mūzikas skolā. Tā nebūt nebija joka lieta, jo šī izglītība tolaik maksāja brangu naudu. Tur strādāja arī pasaulē slavens pedagogs Marks Pekarskis.

-Vai nebija bail tik jaunam, 14 gadu vecumā, doties prom uz citu valsti?

-Tas mani šodien izbrīna, ja salīdzinu sevi tolaik ar mūsdienu jauniešiem. Iespējams, mūsdienu jaunieši ir nedrošāki, bet mani tolaik nekas no tā nebiedēja – ne braukšana no Valkas uz Rīgu vienam, ne došanās uz Maskavu nelikās kaut kas briesmīgs un satraucošs. Zināju, ka tā ir iespēja, tur ir perspektīvas nākotnes izaugsmei. Tagad, strādājot ar audzēkņiem, atskāršu, ka viņiem ir svarīgi atrasties savā komforta zonā. Bet noteikti to nevaru vispārināt – jaunieši ir dažādi.

-Runājot par sitamajiem instrumentiem, vai iespējams caur tiem izpaust sevi, emocijas, izjūtas?

-Noteikti. Sitamie instrumenti ir daudz universālāki par jebkuru citu instrumentu grupu. Ir ļoti plaša skaņdarbu izvēle, jo varam atskaņot gan emocionāli ekspresīvus, emocionāli piesātinātus, gan ritmiski matemātiskus darbus. Uzskatu, ka tieši uz sitamajiem instrumentiem var izspēlēt visas emocijas, domas un idejas, fantāzijas lidojumus īstenot vēl labāk nekā ar jebkuru citu instrumentu.

-Kā minējāt, ir daudz un dažādu instrumentu, vai ir kāds, ko varat izcelt, ar ko patīk strādāt visvairāk?

-Vienu instrumentu nosaukt nevaru. Lielāko vērtību redzu instrumentu kopumā. Savulaik, studiju gados, noteikti vismīļākais instruments bija marimba. Tur patiešām varēja izspēlēt visas savas emocijas, sevišķi romantiskās. Tas ir melodisks, harmonisks instruments ar plašām tehniskajām iespējām.

-Cik lielā mērā mūzika aizņem ikdienu? Vai ir arī brīži, kad gribas pašam pabaudīt citu spēlētu mūziku, aiziet uz koncertu kā klausītājam?

-Jāteic, cilvēks, kas nav tik cieši saistīts ar mūziku kā es, noteikti to nesapratīs.

Mūzika paņem līdz pat 15 stundām dienā. Tāpēc ir ļoti retas reizes, kad gribas kādu mūziku paklausīties pašam. Kad ir tā, ka dienu tik ļoti aizpilda darbs, kas saistīts ar mūziku, tad patiešām vairāk gribas izbaudīt klusuma brīžus. Vienlaikus caur darbu es arī apmierinu savu vispārējo kāri pēc muzikālā baudījuma. Reizēm arī ģimenē ir domstarpības par to, kad sieva, piemēram, brīvdienu rītos vēlas paklausīties mūziku, es par to ļoti nepriecājos (smaida).

-No praktiskās puses – vai sitamie instrumenti visur jāvadā līdzi? Tas noteikti nav viegli.

-Jā, sitamo instrumentu daudzums loģistikas jomā noteikti ir problēma. Ar to ir jārēķinās. Pašam visi instrumenti ir jānes. Ar kolēģiem nereti smejamies – uz koncertu atbraucu pirmais un aizbraucu pēdējais, jo paiet krietns laiks, kamēr visu sanesu, salieku un pēc tam arī novācu. Tas prasa arī fizisko varēšanu.
Dažkārt smejamies arī par to, ka tad, kad koncerts ir beidzies, sākas īstais darbs – visus instrumentus novākt. Savējo instrumentu, protams, nekad nevar būt par daudz – nekad nevienam nebūs visi sitamie instrumenti, jo tāds jēdziens vienkārši neeksistē. Tas nav vienkārši, bet tāda ir šī darba specifika.

-Noslēdzot sarunu, vai jums arī ir kādas brīvā laika aizraušanās?

-Visu brīvo laiku cenšos veltīt savai ģimenei. Man ir trīs brīnišķīgas meitas, sieva, mēs kopā daudz ceļojam. Man patīk iepazīt dažādas kultūras, citu atmosfēru. Tas rada daudz jaunu iespaidu un uzlādē nākamajiem darba cēlieniem.