Dzīvot Cēsīs, esot tuvu dabai

Režisore Krista Burāne, kuras jaunākā filma “Visi putni skaisti dzied” izpelnījusies gan skatītāju, gan profesionāļu atzinību, “Druvai” pastāstīja gan par to, kā pārcēlās uz Cēsīm, kāpēc un kas viņai te patīk, kā arī par filozofiju, teātri, kino un viņai tik tuvo dabu.

“Visi putni skaisti dzied” ir dokumentāri muzikāla filma. Pēdējos divdesmit gados strauji izzūd daudzu putnu sugas. Arī tās, kas apdziedātas latviešu tautas dziesmās. Bez šiem putniem nav iedomājama latviešu mitoloģiskā pasaules uzbūve un uztvere. Filmā pieci aktieri un koris dodas izbraukuma izrādē uz dažādām Latvijas vietām, piedzīvo satikšanos ar dzelteno cielavu, lauku cīruli, baltmugurdzeni, griezi un mežirbi. Viņu balsis mežos un laukos gandrīz vairs nav dzirdamas cilvēku intensīvās saimniekošanas dēļ. 

-Kā jūsu “Visi putni skaisti dzied” veicas pie Latvijas skatītājiem?

-Kā jau ar dokumentāro kino kopumā. Tās var būt brīnišķīgi labas filmas, bet cilvēkiem liekas, ka tās jau nu gan nav jāiet skatīties kinoteātrī. Sākumā bija pilnas zāles, bet Latvijas novados skatītāju skaits nebija neko liels. Tagad filmu var noskatīties LMT viedtelevīzijā, tā kā iespējas redzēt ir. Un cilvēki privāti mēdz aicināt noorganizēt seansu savām kopienām. Nevaru teikt, ka tā filma neceļotu apkārt. Tūlīt braukšu uz kinofestivālu Spā­nijā, kur lielos kinoteātros filmu izrādīs reizes piecas.

-Teicāt, ka, pārceļoties uz Cēsīm, svarīgs bija dabas tuvums, tātad daba nav jūsu interešu lokā tikai šīs filmas uzņemšanas periodā?

-Daba man ir tas spēks, kur varu justies kā cilvēks, tā līdz galam autentiski. Varu noņemt nost visas sociālās lomas un uzslāņojumus un veidot ļoti dzīvu un pulsējošu saiti ar pasauli.

-Kāda jums šķiet situācija vides aizsardzībā Latvijā?

-Latviešiem šajā jautājumā ir tāda kā kognitīvā disonanse. Pētījumos ļoti liela respondentu daļa saka, ka vides un dabas aizsardzība viņiem ir ļoti svarīga un bērni ir galvenā motivācija, kāpēc tā jāaizsargā un daudzveidība jāsaglabā. Taču brīdī, kad tas sāk attiekties uz latvieša privāt­īpašumu, tad viņš aizmirst par visu, kas attiecas uz dabas daudzveidību un to, ka dabai ir tieši tādas pašas tiesības uz dzīvi un dzīves vietu kā mums.

Arī tad, kad runā par latviešu identitāti, kas tad veido latvieti kā latvieti, galvenā ir valoda un daba, viss pārējais jau pēc tam. Parādās, ka daba ir kaut kas ļoti svarīgs, bet tajā pašā laikā – iet un cērt, iet un indē, cīnās ar griezēm un dzeltenajām cielavām. To es nevaru saprast.

-Un, piemēram, iebilst, kādēļ jāatstāj tie vecie, trupējušie koki – nesaprot, ka tam dzenim, kas viņam it kā patīk, vajag tādus kokus, lai dzīvotu.

-Nu, jā! Un dzenis ir tāda lietussarga suga, no kuras ir atkarīgas daudzas citas sugas. Ja dzenim atņem dzīves vietu, tad atņem arī daudzām citām sugām.

Nereti latviešiem tas laikam ir no pārliecības – mans kaktiņš, mans stūrītis zemes, un tajā visam jānotiek tā, kā es teikšu. Savā ziņā arī mūsu filmā tas parādījās – latvieša izpratne par skaistumu ir tāda, lai viss būtu sakārtoti, kārtīgi. Bet savvaļas skaistumā vairs nevar būt saimnieks, to nevar sakārtot pēc savas izpratnes. Tur reizēm rodas tā nesakritība sajūtās un rīcībā. Tagad visi saka – kā sacelsim tos vēja parkus un ainavu izbojāsim, bet mēs jau to nepārtraukti darām bez visiem vēja parkiem. Skaidrs, ka process, kad sāka runāt par vēja parku būvniecību Latvijā, bija necaurspīdīgs un nepareizs un vairāk par kāda biznesu, nevis kopējo labumu. Lai gan ir skaidrs, ka mums ir vajadzīga vēja enerģija, ja gribam tikt vaļā no fosilās enerģijas izmantošanas. Tā kā lielā mērā tas ir par godīgumu un caurspīdīgumu, un to, lai mēs kā sabiedrība rīkotos solidāri un mēģinātu domāt par Latvijas valsti un Latvijas cilvēkiem. Šobrīd jau tiešām tā kā saprotam, ka no klimata izmaiņām, protams, neizmuksim, bet kaut ko tomēr varam darīt, lai tās vēl mazliet palēninātu. Ir jāsaprot, ka pašlaik saimniekot atbilstoši esošajai situācijai nozīmē maksimāli censties saglabāt dabas daudzveidību.

-Vai kino un režija bija apzināta izvēle jau no skolas gadiem, vai nonācāt savā arodā kaut kā citādi?

-Vairāk pa tādiem aplinkus ceļiem, lai gan vēlējos studēt teātra zinātni. Padomju laikos šajā jomā galvenais centrs bija Maskava, un man bija doma doties tur studēt, bet bija 1989. gads, notika visas lielās politiskās pārmaiņas, un es sapratu, ka negribu tādā brīdī pamest Lat­viju. Man ieteica stāties filozofos, jo tur varēs uztrenēt domāšanu. Tur arī iestājos. Pabeidzu filozofus un sāku strādāt saistībā ar pedagoģiju, jo tēma, ko pētīju, beidzot augstskolu, bija filozofija bērniem. Sāku rakstīt grāmatas – ētiku un filozofijas mācīšanas metodiku, filozofiju kā starpdisciplināru priekšmetu, kas savieno visu to mācību pasauli, kam bērnam ir jāiziet cauri. Sāku mācīt skolotājus un strādāt Latvijas Universitātē.

-Tas laikam bija brīdis, kad Latvijas izglītības sistēmā skolās ienāca ētika un filozofija?

-Jā, faktiski mēs ar kolēģiem tolaik uzrakstījām pirmo oriģinālo mācību grāmatu 7. līdz 9. klasei ētikā. Tas bija ļoti intensīvs, dzīvs posms. Nostrādāju universitātē gadus astoņus. Tad personīgu apsvērumu dēļ man bija jāmeklē darbavieta, kur varētu vairāk nopelnīt, jo pedagoģija nekad nav bijusi tā sfēra, kur pelnīt. Aizgāju strādāt reklāmas aģentūrā.

Man likās, ka labais, ko esmu darījusi filozofijas un pedagoģijas laukā – tā virzība, lai cilvēkam ir kritiskā domāšana, lai viņš nav manipulējams, lai spēj sadarboties un ir uz solidaritāti orientēts -, bijis pilnīgi pretējs tam, kas bija reklāmas aģentūrā. Sākumā man tur gāja sarežģīti, jo nevarēju sadzīvot ar to, ko daru. Tomēr atalgojums bija labs, un iemācījos, kā radošs cilvēks var tur darboties, pārāk nenododot savus ideālus. Vien­laicīgi tas arī bija tāds ļoti svētīgs laiks, jo sāku strādāt ar klipu uzņemšanu un rakstīt scenārijus. Sāku mācīties fotogrāfiju, rakstīšanu, kas ļoti atšķīrās no akadēmiskās. Tas savukārt pavēra vaļā domāšanu mākslas virzienā.

Tad iepazinos ar Mārtiņu Ei­hi, viņš aicināja veidot dramaturģiju savai izrādei. Kaut kā pamazām sapratu, ka pietiek strādāt reklāmā. Biju arī sākusi veidot starpdisciplināras mākslas izstādes – fotogrāfija, teksti, instalācijas. Faktiski ar vienu kāju biju pārvirzījusies mākslā.

Mēs ar Mārtiņu kopā uztaisījām filmu “Piektais Hamlets”, kad vēl neko nezināju par kino veidošanu un montāžu. Es iemācījos to, vienkārši darot. Filma “Lielajā Kristapā” ieguva kādas sešas nominācijas. Mums bija svarīgi, lai darbs pats par sevi stāsta par Oļģertu Kroderu.

Mēs ļoti domājām, kā filmu veidot. Tas bija ļoti mērķtiecīgi veidots darbs. Kad filma nonāca pie skatītājiem, ieguva daudzas labas recenzijas. Tad mani Ivars Zviedris uzaicināja montēt viņa filmu “Bēgums”. Tā bija pamatīga pieredze, strādājot ar materi­ālu, ko nekad iepriekš neesi redzējis. Viņš man atnesa kaudzi ar kasetēm, un es stundām sēdēju un skatījos to visu cauri. Saliku to filmu, un tā ieguva “Lielo Kristapu”. Tad man likās – nu, labi, ja man tā veicas, jāpaņem vēl otra maģistrantūra un jāpamācās vairāk kino.

-Tā tas arī palika?

-Līdztekus jau vienmēr esmu strādājusi arī teātrī savos dokumentārijos un īpašajos darbos. Un vienmēr līdztekus bijuši visādi starpdisciplināri projekti. Nekad neesmu fokusējusies, ka tagad strādāšu tikai kino. Drīzāk vērtējot no tā, ko gribu pateikt, skatos, kurš medijs būtu pieejamāks vai atbilstošāks, kādu auditoriju es varu ar to sasniegt.

-Kā nonācāt Cēsīs?

-Uz Cēsīm pārcēlāmies gandrīz pirms desmit gadiem bērna dēļ. Meita sāka mācīties Cēsu Jaunajā skolā. Kad viņa sāka iet pirmajā klasē, sākām dzīvot Cēsīs. Pagājušajā gadā viņa pabeidza devīto klasi un sāka mācīties Rīgā, attiecīgi arī mēs tagad biežāk esam Rīgā. Cēsīs vairāk pavadām brīvdienas.

-Kā patīk Cēsīs? Lai­kam nav ļoti dinamiska pilsēta.

-Jā, Cēsis nav par dinamiku, Cēsis ir par mieru. Meita arī tāpēc gribēja mācības turpināt Rī­gā, lai būtu dinamiskāka dzīve.

Cēsis ir ļoti jaukas un mīlīgas, un bērniem ļoti draudzīgas. Šeit ir dabas tuvums, kas man ir ļoti svarīgs, arī kultūras pieejamība. Taču savā ziņā tā, protams, ir mazpilsēta, kad gribas intensīvāku ritmu, tad jābrauc kur citur.

-Vai Lieldienas ģimenē arī svinat? Bērns jau liels, vairs nav jāslēpj olas.

-Jā, protams, svinam. Vien­mēr esam svinējuši un olas krāsojuši un ripinājuši. Un tas arī vienmēr ir bijis tāds ģimenes kopā sanākšanas brīdis.