Kāds bijušais cēsnieks nesen piezvanīja uz redakciju, lai pastāstītu par sajūtām, apmeklējot bijušās autoremonta rūpnīcas (ARR) teritoriju, kur strādājis pirms gadiem trīsdesmit: “Pēc ilgiem gadiem iegriezos Cēsīs un nolēmu aiziet uz savu bijušo darba vietu, kur strādāju līdz Atmodas sākumam.Toreiz tur kūsāja dzīvība, braukāja mašīnas, rūca iekārtas, tagad viss atgādina pamestu teritoriju. Lai gan redzams, ka kaut kāda rosība ir, iespaids palika netīkams. Daudzviet ēkās pa izsistiem logiem svilpo vējš, radās sajūta, ka par šo vietu aizmirsts.”
Arī “Druva” nolēma paraudzīties uz šo teritoriju garāmgājēja acīm. Izstaigājot kādreizējās rūpnīcas pagalmu, pārņēma divējādas sajūtas. Ir uzņēmēji, kuri šajā teritorijā darbojas, iespēju robežās investējot attīstībā, bet iespaidu bojā tukšās, neapsaimniekotās ēkas, no kurām daļu vienkārši vajadzētu nojaukt, lai nebojā kopējo skatu. Šķiet, tieši tādēļ, izejot cauri bijušās rūpnīcas teritorijai, tiešām rodas iespaids, ka tā ir pamesta.
Slēgta arī kādreizējā kantora ēka, pie kuras durvīm joprojām redzama marmorā kalta plāksne “Valsts Cēsu autoremonta rūpnīca”. Trīsstāvu mājas pirmajā stāvā logi un durvis aizsistas, lai ēkā neiekļūtu nepiederošas personas. Kāds pagalmā satiktais pastāstīja, ka iekštelpām nācies pamatīgi ciest no vandaļu uzbrukumiem, tāpēc īpašnieks centies padarīt namu nepiederošām personām nepieejamu.
Zeme,kur atrodas visa ARR teritorija, pieder Cēsu Sv. Jāņa draudzei, bet ēkas savulaik privatizētas, visām ir īpašnieki, dažas saimnieku maksātnespējas dēļ nonākušas banku īpašumā. Un no katra paša atkarīgs, kā viņš uztur savu īpašumu. Kā atzina kāds uzņēmējs, kurš darbojas šajā teritorijā, ar zemes īpašnieku attiecības ir labas, nomas maksa pieņemama, tā nevar būt par šķērsli investīcijām. Protams, ja vien ir rocība.
Teritorijā darbojas lielāki un mazāki uzņēmumi. Katrs savu biznesa robiņu atradis.Protams, ēkas ir padomju laika mantojums, plašas, energoneefektīvas, taču šajā rūpnieciskajā teritorijā ir visa nepieciešamā infrastruktūra – pieejams gāzes pieslēgums, lielas elektrības jaudas, viss pārējais, lai varētu darboties tieši šādi-tehniski uzņēmumi.
Vairums uzņēmumu tur darbojas jau gadiem, katrs cenšas iespēju robežās investēt attīstībā. Laikam jānodala – ir īpašnieki, kuri cenšas savas ēkas uzturēt, taču ir dažas būves, par kurām skaidrs – jau ilgstoši tās nevienam nav bijušas vajadzīgas.
Bet lielākais akmens tomēr jāmet to dārziņā, kuriem patīk postīt, plēst, demolēt. Skaidrs, ka ne jau īpašnieki izsit logu rūtis saviem īpašumiem. Ja uzņēmējam nepārtraukti jādomā, kā nodrošināt savu darbību, viņam naktī nav laika sargāt īpašuma logus un cīnīties ar tīņu bariem, kuri nodara lielāko postu. Problēma, iespējams, meklējama tajā, ka teritorija ir atvērta, tai cauri staigā Saules ielas kvartāla iedzīvotāji, cilvēki no kaimiņu mājām, ieklīst arī citi demolētāji un interesenti, kuru vidū netrūkst tādu, kam patīk izsist rūtis, demolēt ēkas, piemētāt tās ar tukšām pudelēm un citām drazām. Tieši viņu darbība bojā iespaidu par šo pilsētas rūpniecisko zonu, kas dod darba vietas daudziem cēsniekiem, kur strādā uzņēmumi, kas maksā pilsētai nodokļus. Ja nebūtu šo uzņēmēju, kuri darbojas par spīti visam, iespējams, visa teritorija būtu kā zudušā laikmeta rēgs. Jānis Gabrāns
Komentāri