
Valsts policijas Dienvidvidzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas inspektors kapteinis Kalvis Retko jau skolas laikā nobriedušo izvēli kļūt par policistu nenožēlo. Šis darbs devis iespēju gūt vērtīgu pieredzi un zināšanas, ka arī veidot veiksmīgu profesionālo karjeru. FOTO: Andris Vanadziņš
Aizvadītā gada nogalē, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus.
Virsleitnantam Kalvim Retko par priekšzīmīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe.
Kalvis ir dzimis un audzis Madonā, pēc vidusskolas beigšanas slaidais un spēcīgais jauneklis prātojis par darbu, kas būtu dinamisks un prasītu gan labu fizisko sagatavotību, gan prāta spējas. Aprunājās ar brāli, kurš jau bija kļuvis par kārtības sargu, un iestājās Policijas skolā. Pēc mācībām gribēja atgriezties Madonā, bet nokļuva Cēsīs, sāka darbu ceļu policijā un šo izvēli nenožēlo.
“Skaista pilsēta, lieliski kolēģi, darbs tiešām ir dinamisks, interesants, un nu jau policijā aizvadīti 17 gadi. Esmu izgājis visas dienesta pakāpes, sākot no ierindnieka. Līdztekus pabeidzu studijas Policijas koledžā un kļuvu par virsnieku. Tagad studēju Rīgas Stradiņa universitātē policijas darba bakalaura programmā. Izglītība dod iespējas sekmīgāk sasniegt nākamos pakāpienus policista karjerā, taču vadoši amati nav mans pašmērķis. Mūsu darbs prasa daudzveidīgas zināšanas: juridiskās, psiholoģijas arī sociālā darba, risinot ģimeņu konfliktu. Lēmumi, ko pieņemam, diezgan būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, tāpēc tiem jābūt pamatotiem un zināšanās balstītiem,” skaidro Kalvis.
Studijās apgūtais, savienojumā ar ikdienas darbā gūto pieredzi ir viens no priekšnoteikumiem labiem darba rezultātiem. Savu karjeru Kalvis Retko sāka Ceļu policijā, vēlāk Satiksmes uzraudzības rotā, ilgāku laiku bija iecirkņa inspektors, viņa pārziņā bija Vaives un Veselavas pagasti. Tagad viņš ir Dzienvidvidzemes iecirkņa Reaģēšanas nodaļas inspektors.
“Iecirkņa inspektora darbs deva ļoti vērtīgu pieredzi likumpārkāpumu atklāšanā, cilvēku iepazīšanā. Pēc Policijas reorganizācijas izveidoja Reaģēšanas nodaļu, un tagad esam jaudīgāks spēks ar labāku aprīkojumu un mobilitāti. Visu laiku esam kustībā, braucam noteiktus maršrutus, sekojot satiksmes drošībai, reaģējam, ja ir izsaukumi, atsaucamies uz iedzīvotāju ziņojumiem policijai. Cilvēku zvani un informācija par iespējamiem pārkāpumiem ļoti palīdz mūsu darbā un nereti novērš lielas nelaimes. Daudzkārt, pateicoties tieši iedzīvotāju sniegtajām ziņām, esam aizturējuši autovadītājus pamatīgā reibumā.
Aktualitāte ir arī īpašumu drošība. Nozieguma vietas izpēte, pierādījumu vākšana un pavedienu meklēšana, kas aizved līdz vainīgajiem, nav viegla, taču noteikti izaicinoša darba sastāvdaļa. Nereti pavasaros rīdzinieki dodas uz savām lauku vasaras mājām un konstatē, ka kaut kad ziemā īpašumā ielauzušies zagļi, aiznesuši labas mantas… Tikt uz pēdām pārkāpējiem, ja pagājuši vairāki mēneši, var būt arī neiespējamā misija. Tāpēc es tomēr ieteiktu lauku īpašumos uzstādīt videonovērošanas sistēmu, kas tagad jau ir par pieejamām cenām. Ja saimnieks, atrodoties Rīgā vai ārzemēs, redz telefonā, ka viņa īpašumā ir nelūgti viesi un tūdaļ ziņo mums, varam ātri reaģēt, aizturēt vainīgos, atgūt mantas. Un noteikti vajag uzturēt labas attiecības ar kaimiņiem, kuri laukos dzīvo pastāvīgi,” iesaka Kalvis.
Viņš ir arī viens no tiem, kas gada siltajos mēnešos pārkāpumus ceļu satiksmē fiksē, braucot ar dienesta motociklu. To grūtāk pamanīt, tāpēc ātruma un citu noteikumu pārkāpējus iznāk pieķert biežāk, nekā braucot ar auto. Darbs ar dienesta motociklu prasa lielāku koncentrāciju un spēju paredzēt situāciju, toties mukt no inspektora uz motocikla gan neviens neesot mēģinājis. Arī likt lietā fizisku spēku, lai nomierinātu agresīvu pārkāpēju, iznācis ļoti reti. “Augums un pārliecinošais balss tonis laikam nostrādā,” smejoties bilst Kalvis un turpina: “Līdz ar pieredzi nāk prasmes un saprašana, kā ar cilvēku runāt, lai nerastos lieki asumi. Ir bijis, kad jāpalīdz mediķiem nogādāt uz ārstniecības iestādi pacients ar mentāliem traucējumiem un spriedze ir lielāka, jo cilvēks neapzinās, ko dara. Bet ikdienas darbā esmu pārliecinājies, ka, mierīgi pārrunājot pārkāpumu un izskaidrojot likuma prasības, cilvēku reakcija ir saprotoša. Dažkārt viņi vēlāk pat ir pateicīgi, jo īsā saruna ceļa malā, iespējams, atturējusi no pārkāpuma ar daudz smagākām sekām.”
.
Komentāri