Vienmēr steidzīgs, ideju pārpilns un mierīgs, tāds ir Imants Ozoliņš. Par sevi saka, ka Dievs devis septiņus talantus un tie jāpiepilda. Nesen Iznāca Imanta pirmā dzejas grāmata “Mīlēt un zaļot”. Imants darbojas “Harmonijā”, biedrības literātu kopkrājumos lasāmi vairāki viņa dzejoļi.
“Dievs, mīlestība un daba,” dzejnieks īsi raksturo dzejā lasāmās tēmas. Krājumā dzejoļi, kas tapuši teju 40 gadu garumā. “Vārdi atnāk. Un ja tas ir trijos naktī, arī jāpieraksta, vēlāk var papildināt, labot. Rakstu to, ko jūtu, kas uztrauc, iepriecina. Apkārt ir tik daudz jauku cilvēku, dabā var ieraudzīt pārsteigumus un visur jūtama Dieva klātbūtne,” domās dalās cēsnieks un ir gandarīts: “Esmu dzirdējis daudzus labus vārdus par grāmatu. Par to patiess prieks. Sākumā pašam uzrakstītais ļoti nepatika, neticēju, ka kādam var patikt.” Pirmo dzejoli viņš uzrakstīja, braucot ar velosipēdu uz Saulkrastiem. Pārdomas, dabas izjūta, to ietekmē arī radās dzejas rindas.
“Mamma bērnībā veda uz pareizticīgo baznīcu Galgauskā. Mācītāji zeltītos tērpos, pie griestiem eņģelīši –tas svinīgums palicis atmiņā. Tāpat kā puķu zirņu, arī maijpuķīšu, naktsvijoļu smarža. Nekas jau nepazūd, reiz izjustais, piedzīvotais ataust atmiņā,” saka Imants.
Ar dzejoļiem Imants iepazīstinājis lasītājus dzimtajā Galgauskā, arī Lizumā, Gulbenē. Emocionāli piesātina bija grāmatas atvēršana Cēsu Centrālajā bibliotēkā. Ar dzejoļiem pierakstītas septiņas klades. Pirmajā grāmatā tikai daļa. “Man ļoti palīdzēja izdevēja Ilona Vītola. Dzejoļu vēl daudz, gan jau būs arī nākamā grāmata,” bilst Imants un nolasa dzejoli par mīlestību. Ar aizkustinājumu viņš pastāsta, ka cēsniece Lāsma Vasmane trim dzejoļiem uzrakstījusi mūziku. Tos dzirdot, bijis neizsakāms pārdzīvojums.
Imants visu mūžu bijis saistīts ar mūziku. Dzied vīru korī “Cēsis”, pareizticīgo baznīcas korī, spēlē mutes harmonikas. “No 1979.gada līdz 1993.gadam mums bija kapela, nospēlējām 107 kāzas, dziedāju, spēlēju mutes harmonikas, bungas,” atmiņās pakavējas Imants. Tagad viņš muzicē viens,
dažādos atpūtas vakaros vada kopdziedāšanas. “Ir prieks, kad cilvēki dzied. Arī pašam patīk dziedāt,” atzīst cēsnieks.
Būt dabā un ieraudzīt tās brīnumus – tā ir vēl viena Imanta Ozoliņa aizraušanās. Viņš atrod mežā koku zarus, saknes un veido svečturus. Patiesībā jau neveido, tikai zaru novieto tā, lai ķeburainis atklāj savu vienreizību. “Krāsoju melnus, tad sveces liesmiņa spēlējas kā zvaigznes tumšās debesīs,” stāsta Imants. Viņi svečturi vairākkārt redzēti dažādās izstādēs.
Cēsnieku vidū pazīstams ir Cēsu malēniešu klubs. Imants Ozoliņš ir viens no tā aktīvistiem, dibinātājiem. “Klubam jau desmit gadu. Cēsīs ir daudz malēniešu, braucam uz dzimto pusi, iepazīstam, ejot kājām. Rīkojam talkas, kopā svinam Jāņus, Ziemassvētkus. Tā jauka kopība,” domās dalās cēsnieks. Pirms dažiem gadiem viņam bija ideja dibināt bizbāržu klubu. Tajā kopā nāktu vīri, kam gari mati, bārda, ūsas. Tika jau līdz statūtiem, bet kaut toreiz neizdevās.
“Visu mūžu esmu nodarbojies arī ar sportu. Jaunībā simts metru distancē Latvijā stādīju rekordus. Patika braukt ar velosipēdu. Tagad, ja sāp mugura, nūjoju, staigāju pa mežu. Esmu dabas cilvēks,” par sevi stāsta Imants Ozoliņš. Viņš ir arī aktīvs zemessardzes veterāns. Laiku aizņem darbošanās “Daugavas Vanagu” organizācijā.
Imants Ozoliņš īpaši nereklamē, bet viņš ir arī sertificēts masieris. “Horoskopus nelasu, man spēku dod Dievs. Bērnībā, kad mammai sāpēja mugura, viņa lūdza mani masēt, teica, ka man tas padodas. Esmu beidzis kursus, ja kādam problēmas, palīdzu,” pastāsta Imants.
Imantam ir divi bērni un pieci mazbērni. Opis Immis atrod laiku arī viņiem.
“Garlaicīgi nav, bet dzīve skrien ātri,” saka cēsnieks Imants Ozoliņš. Sarmīte Feldmane
Komentāri