Cēsniece Inese Ciekure ir lepna par savu pilsētu un atzīst, ka tieši lepnība, bet dažbrīd pat augstprātība un lecība ir viena no raksturīgākajām cēsnieku īpašībām. Taču šīs īpašības ir arī tās, ar kurām var lepoties, jo kura gan pilsēta negribētu iedzīvotājus, kuri ir lepni par dzimto vietu. Inese ir mākslai tuvu stāvošs cilvēks. Viņa rīkojusi vairāku Cēsu mākslinieku izstādes pilsētās, kā arī darbojas biedrībā “Art Cēsis” un atbalsta jaunos Cēsu māksliniekus. Pagājušajā vasarā dzelzceļa stacijas apkaimē, netālu no sliežu ceļiem vecajā noliktavā Inese atklāja savdabīgu kino zāli, uz kuru daudzi devās skatīties latviešu režisoru kino filmas. Arī šovasar vecajā noliktavā turpināsies šādi pasākumi. Inese teic, ka mākslai un kultūrai Cēsīs būtu jādzīvo vārda vistiešākajā nozīmē, nevis vien tās jāreklamē ar skaļiem saukļiem. “Pašreiz pilsētā nav kultūras nama, arī kinoteātra, bet tas nenozīmē, ka Cēsīm nevajag savus māksliniekus vai labu kino. Esmu atradusi iespēju, kā risināt šos jautājumus. Vecajā noliktavā līdzās dzelzceļa stacijai izveidota jauka kinozāle. Pērn vasarā tur notika vairāki kino seansi. Jā, šai ēkai ir īpašs šarms, sēžam uz vecajiem kultūras nama krēsliem vai pat betona grīdas, tas netraucē kopējai atmosfērai un laba kino baudīšanai. Šī ēka pieder kādam cēsniekam, kurš ļāvis pagaidām to izmantot, un šī sadarbība ir jauka. Turklāt varbūt tieši sadarbības forma ir nākotnes iespēja pilsētā, jo Cēsīs ir tik daudz tukšu telpu un ēku. Ja ēku īpašnieki ļautu izmantot telpas, būtu jauki! Savukārt pašvaldība šādiem cilvēkiem varētu nākt pretim un samazināt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa slogu. Vienalga kā, bet veicināt sadarbību starp tukšo namu īpašniekiem un pilsētniekiem, kuri vēlās Cēsīs kaut ko darīt. Tas ir viens no instrumentiem, kā uzlabot pilsētvidi,” norāda Inese un bilst, ka tādā pašā veidā radusi kopīgu valodu ar uzņēmuma “Raunas vārti” īpašniekiem, kuri ļāvuši viņu telpās izveidot savdabīgu gleznu galeriju. Runājot par pilsētu un pilsētniekiem, Inese atzīst, ka viņas sapnis ir apdzīvotas Cēsis, kurās kūsā māksla un kultūra. “Kāpēc Cēsīs nevarētu būt jaukas darbnīciņas, kurās pilsētnieki un tūristi raudzītos, kā strādā amatnieki un apgūtu kādas amatu prasmes? Kāpēc mums nevarētu būt sava Andreja Eglīša galerija vai Daiņa Kļavas kinoteātris? Vai Zanes Porietes butiks ar viņas „garšīgo” modi un tērpiem? Mums līdzās dzīvo tik daudz talantīgu cilvēku. Tas viss ir mūsu. Turklāt liela daļa no viņiem patiešām vēlas Cēsīs darboties. Kāpēc daudzas idejas nerod dzirdīgas ausis, grūti spriest,” domās dalās cēsniece un atklāj, ka viņa piedalās arī Cēsu pilsētas svētku veidošanā. Vēl pirms pilsētas svētkiem, kas norisināsies maija beigās, Inese Ciekure Cēsīs atklās “Mākslas virtuvi”, kurā svētku kulminācijas dienā pasākumā “Pie baltas lapas…”ciemosies aktieris Jānis Skutelis
“Būs interesanti, bet neko daudz vairāk pašreiz nevēlos atklāt. Jāseko līdzi informācijai, tad jau viss būs un notiks,” noslēpumaini saka Inese, vien atklājot, ka būs pasēdēšana kopā ar aktieri Jāni Skuteli. Vaicāta, kas dod stimulu darboties pilsētas un cēsnieku labā, viņa atbild: “Es sevi tā iepriecinu. Nedomāju par to, vai kāds nāks un paveikto novērtēs. Man pašai ir prieks, ka daru. Turklāt gandarījums ir darba procesā, kad tiekos ar jaukiem cilvēkiem, kaut ko sarunāju un rosos. Ja jūtu, ka ir atdeve no citiem. Tas spārno.” Arī sarunas noslēgumā Inese pasaka ko tādu, kas man liek pārliecināties, ka patiešām pilsētā dzīvo īsteni savas pilsētas patrioti. “Kad jaunībā mācījos Liepājā, tolaik reti atbraucu uz Cēsīm, jo īsti jau nebija tādas iespējas. Taču, kad atbraucu, devos vienkārši staigāt pa pilsētas ieliņām. Te jau gan nekā īsti nebija. Bija pat ziema, sals, bet es staigāju pa ieliņām un raudāju. Tas ir cilvēka dabā… tā vietas piesaiste. Līdzīgi kā putniem. Par mājām sauc vietu, kur patiešām jūties kā mājās,” ar milzīgu sirsnību pret savu pilsētu saka I. Ciekure. Liene Lote Grizāne
Komentāri