Censties vietas, komandas, klientu dēļ

Līgatniete Dace Klāmane 20 gadus strādā SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” un kopš 2013. gada to arī vada.

Uzņēmums, kas ir arī paš­valdības kapitālsabiedrība, pēdējās desmitgadēs, samazinoties valsts atbalstam rehabilitācijas pakalpojumiem, vairākas reizes bijis uz bankrota sliekšņa, bet arvien turpinājis darbību, saglabājis ļoti labu darbinieku un speciālistu komandu. Patlaban tiek īstenots energoefektivitātes projekts, kas ļaus ievērojami uzlabot infra­struktūru. Daļā centra joprojām atgādina par padomju laikiem, lai cik labi telpas uzturētas, tas ir liels klupšanas akmens, uz ko atsauksmēs norādījuši arī klienti.

“Druva” sarunājās ar Daci Klāmani par izaicinājumiem, vadot iestādi, un rehabilitācijas nozīmi cilvēka dzīvē.

-Jūs piekritāt kļūt par vadītāju nebūt ne vienkāršā centra darbības brīdī. Kas pamudināja?
-Esmu studējusi biznesa vadību, strādājot šeit, sapratu, ka degu par šo uzņēmumu, zināju, ka tas var darboties ar pozitīvu zīmi. Esmu ļoti pateicīga pirmajai direktorei, pie kuras strādāju, Andrai Zušmanei. Viņa bija lieliska vadītāja un no viņas es ļoti daudz iemācījos.

Esmu cilvēks, kam stresa situācijās smadzenes darbojas daudzreiz labāk. Ikdienu atvieglo fakts, ka māku pieņemt lietas aukstasinīgi. Jāteic, man pat nepatīk miera periodi, kad nekas nenotiek. Labāk, ja ir jautājumi, kas prasa risinājumus. Stresa situācijas padara darbu interesantāku. Domāju, ka mēs, cilvēki, vispār esam visu laiku pārbaudāmi un kustināmi, jo citādi iemiegam, ieejam rutīnā un pārāk neiespringstam uz darāmo. Tāpēc tā “piebakstīšana” dod tonusiņu.

-Tā mēneša beigās, kad jūs iecēla par vadītāju, Valsts ieņēmumu dienests (VID) atsūtīja vēstuli, ka uzņēmuma maksājumu    konti tiek slēgti un darbība pārtraukta.
-Tas bija šoks. Jā, uzņēmumam vairākus gadus bija krāti nodokļu parādi, ar domu, ka gan jau valsts sapratīs. VID lēmums nāca negaidīti un strauji. Uzsākām tiesiskās aizsardzības procesu, iesniedzām prasību par maksātnespēju, vienojāmies ar VID un pārējiem kreditoriem par parādu apmaksu četru gadu periodā. Tā līdz 2018. gadam maksājām gan kārtējos izdevumus, gan līdztekus vecos parādus. Tad izturējām, domājām – kad tas beigsies, varēsim sākt “dzīvot” un attīstīties.

Stājoties amatā, uzaicināju atpakaļ darbā ārstus un citus darbiniekus, kuri, manuprāt, bija uzņēmuma dvēseles un lieliski komandas biedri, bet krīzes periodā tika atlaisti. Visi darbinieki šajā laikā bija ļoti lojāli un prom negāja. Neskatoties uz smago finansiālo situāciju, darbs mums bija, tikai mans, kā vadības uzdevums, bija pēc iespējas optimizēt izdevumus. Domāju, klienti to pat nesajuta, tikai redzēja, ka nevarējām pietiekami ieguldīt infrastruktūras sakārtošanā. Visās pacientu anketās saņemam ļoti labas atsauksmes , vienīgā piebilde, ka vajag sakārtot infrastruktūru. Diemžēl tiesiskās aizsardzības procesa laikā nevarējām piedalīties nekādos Eiropas projektos, bet tas bija laiks, kad mūsu jomai no Eiropas Savienības fondiem bija lielas atbalsta summas – pat līdz 90%. Attīstības ziņā šis laiks ietekmēja negatīvi, un to jūtam joprojām. Tagad, kad pieteicāmies energoefektivitātes projekta līdzfinansējumam, atbalsts ir tikai 30% no attaisnotajiem izdevumiem, turklāt, tā kā esam arī saimnieciskās darbības veicēji, kas sniedz arī maksas pakalpojumus, rezultātā mums tie ir 12%. Tomēr arī šo gadu laikā ar saviem līdzekļiem iespēju robežās pakāpeniski modernizējam gan procedūru kabinetus, gan numuriņus, kur klienti uzturas.

Savukārt pagājušajā gadā pieteicāmies ALTUM izsludinātajā atveseļošanās fonda programmas otrajā kārtā energoefektivitātes uzlabošanai, rezultātā tiek atjaunots administratīvais korpuss.

-Jūs arī veselības ministru aicinājāt pārskatīt Ministru kabineta (MK) noteikumus attiecībā uz pašvaldībai piederošiem uzņēmumiem.
-Jā, jo mūs kā pašvaldības kapitālsabiedrību ierobežo dažādi MK noteikumi, kuri nav saistoši privātuzņēmumiem. Tomēr, lai arī esam pašvaldības uzņēmums, tāpat kā privātie uzņēmēji, mēs paši pelnām un sevi uzturam. Arī kad piedalījāmies energoefektivitātes paaugstināšanas projektu pieteikumu atlasē, mums bija daudz tikšanos ar Centrālās finanšu un līgumu aģentūras pārstāvjiem, lai izskaidrotu, kā darbojamies, jo pieteikumu vērtēšanas komisijai nebija pieredzes ar tādiem gadījumiem.

-Vai pēc teju desmit gadu uzņēmuma vadīšanas vēl ir apņēmība sasniegt iecerēto?
-Mans virsmērķis vienmēr ir bijusi ēkas, infrastruktūras sakārtošana. Tagad viena ēka būs atjaunota, vēl nepieciešami ieguldījumi otrai. Es šo vietu jūtu kā savējo. Darbiniekus, kuri šeit strādā dienu no dienas, apbrīnoju arvien vairāk, mums ir ideāla komanda, lieliski    darbinieki. Protams, ir arī brīži, kad nepārtraukti sanāk sastapties ar birokrātiju un sisties kā pret sienu, šķiet, ka ir gana.

Visvairāk gribas censties tieši šīs vietas, komandas un klientu dēļ. Dažkārt, kad klients ienāk, viņš ir šokā par mūsu foajē novecojušo interjeru. Pat gadās, ka pagriežas un aiziet. Vieta nav mūsdienīga. Bet, kad klienti tiek līdz mediķiem, šķiet, viņi darbinieku rokās pilnīgi izkūst. Tad, kad to redzi un dzirdi klientu sniegtās pozitīvās atsauksmes, saproti, kādēļ ir vērts strādāt.

-Vai vēlaties arī vairāk izcelt saulītē rehabilitācijas nozīmi?
-Rehabilitācija Latvijā viennozīmīgi ir par maz novērtēta. Ir redzams, ka cilvēki, īpaši pēc kovida, izejot rehabilitāciju, atguva spēkus pārsteidzoši ātri. Bija klienti, kas, atnākot pie mums, bez aizdusas un neatpūšoties nevarēja noiet desmit metru, bet pēc divām nedēļām cilvēki jau gāja ārā, nūjoja un pat izstaigāja visu apkārtni. Lai cilvēks atjaunotos, rehabilitācijai ir milzīga nozīme.

Tāpēc rehabilitācijai tik būtisks ir valsts atbalsts. Jo brīdī, kad cilvēkam viss rehabilitācijas kurss ir jāapmaksā no saviem līdzekļiem, nedomājot par ilgtermiņa sekām, viņš izvērtē prioritātes – aiziet uz veikalu nopirkt ēdamo, samaksāt elektrības vai apkures rēķinu vai izvēlēties rehabilitāciju. Rehabilitācijai būtu jābūt kā obligātai opcijai, ko var saņemt veselības aprūpē.     

Arī pēc operācijām rehabilitācija paātrina atjaunošanos. Turklāt mēdz būt, ka bez pilnvērtīga rehabilitācijas kursa organisms līdz galam tā arī nespēj atjaunoties un atgūt funkcionalitāti. Tā, piemēram, ja pēc pirkstu vai pleca operācijas nav iespēja laikus iziet rehabilitācijas kursu, pilnvērtīgas kustības tā arī var neatgriezties. Tāpēc rehabilitācija ir tas nākamais obligātais solis. Arvien vairāk cilvēku to sāk apzināties, bet diemžēl ne visi. Ikdienā jūtam, ka arī ģimenes ārsti joprojām ir ļoti maz par to informēti. Ir pacienti, kuri piezvana un saka, ka ģimenes ārsts nedod nosūtījumu, un pacientam nākas mediķim skaidrot, kāpēc tas ir vajadzīgs. Tā ir pilnīgi absurda situācija. Tāpat rehabilitācijai daļēji būtu jābūt saistītai arī ar minimālo sociālo pakalpojumu grozu. Jo, ja cilvēks ātrāk atgriežas darba tirgū, samazinās darba nespējas periods, kas no sociālā budžeta prasa milzīgus līdzekļus.

-Turklāt darba nespējas lapa nebūt nenozīmē atveseļošanos.
-Jā. Ja cilvēkam ir slimības lapa, bet viņš veselības uzlabošanai neko nedara, tam nav jēgas. Tāpat rehabilitācija arī ir veids, kā samazināt arodslimības. Piemēram, ja cilvēkiem, kuri visu dienu strādā ar datoru vai visu laiku stāv kājās, būtu iespēja reizi gadā doties uz valsts apmaksātu rehabilitāciju, kur tiek iedoti arī padomi, kā pēc iespējas ergonomiskāk darīt savu darbu, būtu daudz mazāk arodslimnieku. Un tad ir jautājums, kas ir lētāk – maksāt par iegūto invaliditāti, arodslimību, apmaksāt darba nespējas lapas vai aprēķināt sociālo pakalpojumu grozu tā, lai vismaz reizi gadā darba spējīgs iedzīvotājs varētu saņemt rehabilitāciju.

-Vai novērojams, ka uzņēmumi nodrošina veselības apdrošināšanu, un tā darbiniekiem nodrošina iespēju saņemt rehabilitācijas pakalpojumus?
-Jā, arvien vairāk. Mums ir arī izveidota sadarbība ar uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām,    Aizsardzības ministriju un citām iestādēm, kuru darbiniekiem ir iespēja pie mums iziet rehabilitācijas kursu ar darba devēja līdzmaksājumu.

Tāpat ir novērojams, ka arī jauni cilvēki arvien vairāk saprot rehabilitācijas nozīmi. Tas ir ļoti labi, ņemot vērā, ka viņiem priekšā vēl ir daudzi dzīves un darba gadi. Turklāt, reizi gadā apmeklējot speciālistus, rodas lielāka motivācija turpināt pildīt iemācītos vingrojumus arī mājās.

-Kā jūtas jūsu uzņēmuma darbinieki, vai ir kādi īpaši pasākumi, tradīcijas?
-Uzņēmumā vidēji ir 110 darbinieki, kā arī piesaistīti individuālie komersanti, piemēram, masieri, gidi, kopā ap 140 cilvēku. Mums ir vairākas struktūrvienības – administratīvā, klientu apkalpošanas, saimniecības daļa, ēdināšanas komplekss, senioru māja un medicīnas nodaļa. Darbā mēs pavadām lielāko daļu laika, līdz ar to tā ir kā otra ģimene.

Esmu ļoti paškritiska, bet ceru, ka darbinieki jūtas labi. Man ir svarīgi, lai cilvēks darītu to, ko viņš vēlas, lai profesionālie speciālisti būtu sadzirdēti, tāpēc man pieņemama ir demokrātija, kad lēmumus izdiskutējam un pieņemam kopā. Protams, ir brīži un situācijas, kad pasaku, ka būs tā un ne citādi, bet mans princips nav – skaldi un valdi. Cenšos ar darbiniekiem iet roku rokā, blakus.

Domāju, tāpēc darbu var darīt tik labi, jo darbinieki jūtas iederīgi un māk arī kopā atpūsties. Reizi gadā, augusta beigās, mums ir kopēja ekskursija. Šogad brauksim uz Pakrojas muižu Lietuvā. Un reizi gadā ir balle. Vieni darbinieki vairāk gaida ekskursiju, citi – balli.