Gribas jau atvaļinājumā aizbraukt kaut kur ārpus dzimtās pilsētas, rajona un pat valsts. Tā kā pērn akcijas “Apceļo Latvijas pilis un muižas” laikā diezgan pamatīgi tika iepazīta dzimtā zeme, šoreiz nolēmām izmest tālāku loku. Proti, apceļot Lietuvas novadu Augštaitiju, ko dēvē par Lietuvas zilo ezeru zemi. Brauciens bija bez konkrēta mērķa, pat īpaši nemeklējot internetā, ko redzēt, kur apmesties, kur ieturēt maltīti. Tikai salikām kartē punktus, kurās pilsētās vērts pabūt, un aiziet!
Lukss pa lēto Jāteic, ka garākais un ilgākais bija pārbrauciens Cēsis – Paņeveža. Ne tikai attāluma dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka lieli remonti notiek uz Rīgas apvedceļa, braucot uz Salaspili, pie Rīgas HES, kā arī Iecavā, kur rekonstruē galveno ielu. Tomēr, neraugoties ne uz ko, nonākam līdz robežai, un tad jau glaunie Lietuvas ceļi ved pretī pirmajam apstāšanās mērķim. Paņeveža ir piektā lielākā, kā arī viena no zaļākajām pilsētām Lietuvā. Aukštaitija iedalās divos kultūrvēsturiskos novados, un Paņeveža ir Rietumaukštaitijas centrs. Atrodam tūrisma informācijas cent-ru, kur mums laipni pastāsta, ko redzēt, kur meklēt apmešanās vietas. Tiesa, centra pārstāve atvainojas, ka bukletiņi latviešu valodā beigušies, tāpēc iztiekam ar angļu valodā pieejamo.Nakšņošanai izvēlamies Paņevežas sporta centra viesnīcu, kur par 100 litiem (apmēram 20 lati) mums tiek luksus numurs ar divām istabām, dušu un tualeti. Tiesa, šajā pilsētas rajonā remontē ūdensvadu, tāpēc karstā ūdens nav. Taču vienai pārnakšņošanai šī ir ļoti laba izvēle. Patiesībā jau ilgāk šajā pilsētā arī nav ko darīt. Var apstaigāt parku, kas ierīkots vecās Ņevežas upes gultnē, gājēju ielu, pasēdēt kafejnīcā, apskatīt baznīcas, un tas arī viss. Dažbrīd rodas sajūta, ka esam it kā ieceļojuši vēsturē, redzot noplukušus kioskiņus, kuros tirgo mobilos telefonus. Latvijā šādas tirdzniecības vietas jau sen izzudušas. Apceļojot šo reģionu, secinājām, ka šeit iedzīvotāju prasības pret izskatu, noformējumu ir pieticīgākas nekā Latvijā.
Amerikāņu kalniņi Otrā dienā ceļš ved uz Anīkščiem. Tur galvenais apskates objekts ir Sv.Mateja baznīca, jo tā var lepoties ar visaugstākajiem torņiem Lietuvā. (Baznīcas Lietuvā vispār ir īpašs stāsts, un katrs, kurš pabijis šajā kaimiņvalstī, būs pārliecinājies par to krāšņumu. Te runāju par katoļu baznīcām, jo katolicisms Lietuvā tomēr ir valsts reliģija.) Anīkščos vēl var uzbraukt augstākajā virsotnē, kur ziemā ir kalnu slēpošanas trase, bet vasarā – rodeļu trase.
Ja esat nolēmis nakšņot šajā pilsētā, jāapmeklē vecākā vīna darītava Lietuvā “Anykščių vinas”, kur no dabiskām izejvielām un produktiem ražo kvalitatīvus un aromātiskos dzērienus ar brīnišķīgu garšu: ogu un augļu vīnus, sidru, liķieri, uzlējumus. Tā kā mūsu ceļš veda tālāk, negribējās sevi kaitināt ar vīna un brendija smaržu, jo pēc šīs ekskursijas pie stūres vairs sēdēt nevarētu. Vērts aizbraukt no Anīščiem uz Moletai. Tieši braukšanas dēļ, jo ceļš starp šīm pilsētiņām ir ļoti interesants. Pusi ceļa asfalts ir pusotras joslas platumā, un, lai samainītos ar pretimbraucošo, ar vienu pusi jānobrauc no asfalta. Bet tas netraucē, jo apmale ir laba, un tikpat kā nejūt šādu manevru. Par to liecina vien putekļu mākonis, kas paliek aiz mašīnas. Taču ieguvums liels, jo, klājot tik platu asfalta joslu, var noasfaltēt krietni garāku posmu, nekā liekot pilnas divas joslas. Interesanti, kāpēc pie mums par to nav iedomājušies. Turklāt šis ceļš ir līkumains, kas padara braukšanu vēl aizraujošāku. Taču izrādās, ka otrā puse ceļa ir vēl interesantāka, un tie ir īsti amerikāņu kalniņi-augšā,lejā. Braucot ātri, droši vien var izbaudīt arī brīvā lidojuma brīžus. Katrā ziņā garlaicīgi nav.
Tikšanās ar Eināru Moletai ilgi neuzkavējamies, vien iedzeram kafiju, garšīgu un pasniegtu lielā krūzē, jo ceļš ved uz Baltijā vienīgo Etnokosmoloģijas muzeju, kas atrodams pa ceļam no Moletai uz Utenu. Jāskatās uz norādēm, kas liks nogriezties pa labi. Nesen šī centra atjaunošanā ieguldītas prāvas summas, un skats tiešām ir aizraujošs. Virs meža galiem paceļas stiklā un metālā veidots lidojošais šķīvītis, otrs nolaidies nedaudz zemāk. Tiesa, te nākas saskarties ar to, ka lietuvieši, šķiet, orientējas tikai uz vietējiem tūristiem. Izrādās, centra apskate iespējama tikai gida pavadībā, kurš tūristus uzrunā lietuviski. Arī skatu tornī tāpat vien nokļūt nevar. Kamēr pārdomājam situāciju, pie centra piestāj tūristu autobuss un grupa lietuviešu gatavojas doties ekskursijā. Mēs arī nopērkam biļetes un ejam kopā ar vietējiem ekskursantiem iekšā. Stāstījums, protams, ir lietuviski, tāpēc turpinām apskati paši. Pieraksti visur tikai lietuviski, tāpēc saturu varam vien nojaust, meklējot pazīstamus vai nojaušamus vārdus. Tiesa, tautas dziesmu tulkojums izdodas gana precīzs, vismaz pašiem tā šķiet. Interesanti, šāds centrs ir vienīgais Baltijā, bet par citu valstu tūristiem padomāts nav, lai gan ekskursija gida pavadījumā droši vien būtu interesanta. Muzeja eksponāti vēsta par cilvēka pilnveidošanās ceļu un saikni ar Visumu, apskatāmi dažādi mērinstrumenti, mākslas darbi un daudz kas cits. Var sasveicināties arī ar laikrakstu lasošo citplanētieti, ko latvieši, visticamāk, sauc par Eināru.
Tad atrodam liftu un uzbraucam stiklotā tornī ierīkotajā skatu laukumā. Iespaidīgi un tālu var redzēt. Kad nobraucam atpakaļ, lietuvieši savā ekskursijā tikuši tikai līdz pusei, bet mēs ieskatu esam guvuši un dodamies tālāk.
Ignalīna bez AES Nākamā apmešanās vieta – Ignalīna. Jau iepriekš ceļvedī esmu uzzinājis, ka tur nav vērts meklēt nu jau slēgto atomelektrostaciju, jo tā atrodas 40 kilometru attālumā esošajā Visagīnā. Taču ceļš uz Ignalīnu ir skaists, jo te vislabāk redzama zilo ezeru zeme. Te vienā, te otrā ceļa pusē cauri mežiem vai aiz pļavām redzams kāds ezera klajums. Pirms Ignalīnas vērts piestāt Palūšē, kur atrodas brīnišķīga koka baznīciņa, kuras attēls iekalts viena lita monētā. Virs baznīcas durvīm uzraksts: “Ieej labs, iznāc – vēl labāks”. No baznīcas pagalma paveras brīnišķīgs skats uz ezeru.
Arī Ignalīnas tūrisma informācijas centra darbiniece krievu valodā tikpat kā nerunā, bet angliski, kā pati saka, tā – so,so. Bet mūsu vajadzību pēc viesnīcas viņa saprot un kartē parāda iespējamās apmešanās vietas. Izvēlamies viesnīcu “Žuvedra”, kas atrodas ezera krastā un par pieņemamu cenu piedāvā labu kvalitāti. Turpat arī krodziņš ar garšīgu alu un grauzdiņiem, kas (kā jau Lietuvā) gatavoti no saldskābmaizes un tiek pasniegti apviļāti sierā. Tā tiešām garšīgi, un šo recepti jau sen esmu pārņēmis.
Ignalīnā vērts apmeklēt Sv. Marijas baznīcu, kas pamatīgi atšķiras no citām Lietuvā redzētajām, jo ir nesen celta un bez tik ierastajiem sienu gleznojumiem, bagātīgajiem kokgriezumiem. Toties atmiņā paliekoša. Mājupceļā no Ignalīnas, iegriežamies skaistā pilsētiņā pie ezera Zarasai, piestājam Cēsu sadraudzības pilsētā Rokišķos, apskatām pili Biržos un tad jau drīz vien Latvija. Te atkal jārunā par ceļu kvalitāti kaimiņvalstīs, jo iebraukšana dzimtenē caur Skaistkalni jūtama ļoti uzskatāmi. Nākas pārliecināties par savulaik no tūristiem dzirdēto, ka būtu jauki ceļot no Lietuvas uz Igauniju, ja nebūtu Latvijas pa vidu, jo mūsu valstī ceļi ir krietni bēdīgākā stāvoklī nekā abās kaimiņvalstīs. Tad rodas pārdomas, kāpēc tā, ar ko mēs sliktāki, ka neesam pratuši šo jomu sakārtot. Bet tas jau ir cits stāsts. Jānis Gabrāns
Komentāri