Šīs dzimtas vārds ir pazīstams daudziem mākslas pasaulē, cēsniekiem un tēlniecības mīļotājiem. Matiass Jansons ir tēlnieks trešajā paaudzē.
Viņš aizraujas arī ar fotogrāfiju un mūziku, jau teju 30 gadus spēlē grupā “Pisang Ambon”. Viņa dzimtas mājas, “Siļķes”, ar šādu vietvārdu pirmoreiz vēstures avotos minētas jau 1432.gadā – kā stāsta Matiass, tolaik te bijusi vieta, kur notikusi aktīva preču – tostarp zivju –tirdzniecība, tāpēc arī nosaukums vietai tieši šāds. Vēl šodien īpašuma teritorijā var atrast liecības no sendienām. Ar Matiasu viņa darbnīcā sarunājāmies par gaidāmo personālizstādi “50/50”, tēlnieka profesijas izaicinājumiem un ieguvumiem.
Cēsīs Izstāžu zālē šodien jūsu personālizstādes atklāšana. Tās nosaukums – “50/50”. Vai par godu dzimšanas dienai?
Patiesībā ir tā – man nekad nepatīk iedot klajas atbildes. Ir interesanti savos darbos iekodēt atbildes uz jautājumiem, ko reizēm cilvēks pamana, reizēm nepamana. Man nu nemaz nav svarīgi parādīt to, ka man paliek 50 gadi. Nepavisam. 50/50 – tie var būt svari, puse vienā stāvā, puse – otrajā. Piecdesmit procenti veiksmes, piecdesmit procenti talanta un tamlīdzīgi. 50 gadu jubileja tomēr nav pensijas vecums, kad var atnest visu savu dzīves laikā paveikto un teikt – lūk, izlieciet to visu izstādē! [smejas]. Piemērs ir izstādes afišas. Esmu ieplānojis, iedomājies, kas un kāpēc – piemēram, nullēm afišā jābūt apaļām. Manos darbos ir daudz plastikas, daudz līniju, kas nav stīvas, tāpēc nullēm jābūt tādām, lai tas nolasītos.
Daudzi jautā, kāpēc tu to dari? Daru to, kas man ir dots, kas no manis tiek prasīts – tu jūti nepieciešamību sevi realizēt, rādot cilvēkiem to, kas tev pašam šķiet svarīgs. Tad atskan jautājumi – kāpēc tieši tā? Kāpēc ne citādi? Atbildu – mēģinu dažādos materiālos pateikt kaut ko, un katrā materiālā pat viena un tā pati tēma var sanākt pilnīgi citādi. Arī pasaule ir dažāda, un tieši tas ir interesanti. Manī nav vēlmes rādīt kaut ko traku – beigtas vārnas vai ko tamlīdzīgu. Tas mani neuzrunā. Es parādu savu domāšanu, lietas, kas man ir svarīgas. Lūk, piemēram, šis te darbs.
Tas ir kuģis, kas grimst.
Jā, redzi, kas tas ir, vai ne? Tā doma ir skaidra. Šādi es parādu savu nostāju pret atgadījumu ar krievu karakuģi. Tā bija otrā diena pēc tā slavenā uzsauciena, un es tā prātoju – kā tas būtu, ja tas tiešām tā būtu, no tāda tēlnieka viedokļa, plastiski? Man nebija miera kādu mēnesi. Pagāja šis laiks, jau biju izdomājis, kā darbs varētu izskatīties, kādi varētu būt materiāli. Kad dzirdēju ziņās, ka kuģis patiešām uzšauts gaisā, tad sapratu – ir jātaisa šis darbs. Pētot dažādus avotus, saprotu, ka par šo tēmu nav nevienas skulptūras, tikai manējā.
Liekas, ka par šo darbu nemaz plašāk nav dzirdēts. Kā tā?
Zini, ir jau gan šur un tur, bet jāsaka, ir arī zināms mākslas menedžmenta trūkums. Šis darbs bija Lietuvā izstādē, tur visi bildējās, visiem ļoti patika. Piedāvāju Rīgas Kara muzejam, kas tomēr darbu nepaņēma. Tas ir fakta konstatējums un mana attieksme pret to, kas Ukrainā notiek. Zināju, ka būs mana izstāde, un gribu šo darbu parādīt šeit.
Tas ir granīts?
Jā, tas ir viss viens granīts. Šīs daļas nopulētas, bet viducis – apslīpēts raupjš, apakšā zaļš kapara skārds, kas izskatās kā jūra. Tēlniekam vienmēr ir interesanti.
Runājot par tēlnieka profesiju, vai jau no bērnības, augot mākslinieku ģimenē, zinājāt, ka turpināsiet šo arodu?
O, tas ir jautājums, kas man uzdots ļoti daudz reižu. Jāsaka, tas vispirms jau ir dzīvesveids. Man kā bērnam bija tā laime to vērot, pieredzēt no vectēva. Tas gan, protams, tikai sajūtu ziņā – jo man bija tikai 13 gadi, kad viņš aizgāja mūžībā. Vērojot tēva un mammas pieredzi, tas iedod interesi visai dzīvei. Daudzas lietas gan parādās tikai vēlāk. Domāju, ne viens vien ir domājis, ka kļūs par mākslinieku, bet līdz tam jau ir jānonāk. Kādu konsekvenci savā dzīvē esmu ievērojis, tad līdz tam arī esmu nonācis. Nedomājot par to, kad būs vai nebūs, jo radīt tēlniecības darbu nav ātrs process.
Darbi rodas dažādi. Ir tādi, kas ir ar zināmu tēmu, ir arī tādi, kurus neviens man nav prasījis. Var jau štancēt darbus vienu pēc otra, bet vai tam ir jēga? Vai tajā ir dvēsele? Tēlniecības darbiem ļoti svarīga ir arī gaisma – tāpēc no rīta darbs var izskatīties tā, bet vakara saulē – jau pavisam citādi.
Kad ir skaidrs, ka darbs ir pabeigts?
Faktiski deviņi no desmit māksliniekiem atzīst, ka darbu nekad nevar pabeigt. Vienmēr gribas kaut ko vēl pielikt, papildināt, paskrubināt. Aizbrauc pēc divdesmit gadiem pie skulptūras, ko esi taisījis, domā – bet tur taču varēja šādi! Katra emocija, kas dzīvē nākusi klāt, dod jaunu skatījumu. Tā varētu taisīt vienu skulptūru visu mūžu. Kad darbs ir projām, redzi to bildēs – liekas, o, tur varēja citādāk !
Kas ir tuvākais, ko atveidot? Kurš materiāls mīļāks?
Tā nevar pateikt. Katram materiālam ir kas savs. Ir maigi materiāli, ko noteikti negribētos izmantot vīrieša atveidošanai. Saproti, ka tas nesader ar ideju un sajūtu. Sievieti savukārt negribas atveidot raupju, vīrišķu. Man lielākoties patīk ilgmūžīgi, klasiskie tēlniecības materiāli. Ar tiem zinu, cik daudz laika esmu tajos ieguldījis, un zinu, ja neviens speciāli darbus nebojās, tie dzīvos vēl ilgi pēc manis. To mēs zinām pēc tā, ka ir laikmeti, kuri pēc sevis neatstāj neko – tostarp mūsu viedie telefoni, digitālās kameras, no kurām lielākā daļa bilžu tā arī nekad netiek nodrukātas papīra formātā. Tajā pašā laikā sajūsmināmies par skulptūrām un vēsturisko mantojumu no senās Ēģiptes vai Romas. Bet, ja viņi tos darbus būtu radījuši kartonā, nekas no tā nebūtu palicis.
Tāpat bieži liekas, kā cilvēki var iet dabā un klintīs ieskrāpēt “te bija Jānis”. Protams, liekas muļķīgi, bet no otras puses – tā būs vēstures liecība. Ja ēģiptieši nebūtu grebuši savus darbus, mēs pat nezinātu, kas tajā laikā ir noticis. Es arī nevados pēc nosacījuma, ka man būtu jāstrādā vienā konkrētā manierē – piemēram, kāpēc es neradu darbus tā, kā to darīja mans tēvs, vectēvs? Laiki mainās. Varu brīvi realizēties dažādos materiālos, tā ir mūsdienu iespēja. Starp citu, manām skulptūrām vajag pieskarties – tās ir jāsajūt.
Skatos un domāju, kā no akmens ko tādu var dabūt gatavu. Tur taču vajadzīgs milzu miers un pacietība!
Tāpēc ir tā, ka vienlaikus top vairāki darbi. Nevar tā, ka es tagad strādāšu tikai pie šī, un viss. Slīpējot ir jāizjūt forma, saliekot to kopā ar reāli taktīlo, ko daru, arī tas darbs rodas. Reiz mākslas terapeite man teica: “Cik jūsu darbi ir interesanti, harmoniski! Būtu tos labprāt iekļāvusi savā praksē!” Man nav kliedzošu, skaļu darbu, es mēģinu parādīt harmoniju, sajūtu, ka pasaule ir ļoti skaista, neskatoties uz visādiem starpgadījumiem, kas notiek.
Kas ir grūtākais, kas māksliniekam jāatveido? Esmu dzirdējusi, ka tās ir cilvēka rokas.
Rokas, jā.. [domā]. Tēlniekam grūti ir ar acīm, skulptūrai jau nevar izveidot tādas dzīvīgas acis, reizēm tāpēc veido acis aizvērtas, kā tur, mana vectēva darbā. Acis ir dvēseles spogulis, un gleznotājam šai ziņā ir vieglāk – vērotājs zina, ka cilvēks gleznā nav dzīvs, tomēr acis var uzgleznot dzīvīgas. Bet skulptūrā tas nav iespējams, tāpēc ir rokas – rokas ir dvēseles valoda. Un patiešām rokās attēlot emocijas, intensitāti nav viegli.
Izstādē minēti sadarbības kolēģi, mākslinieki no citām valstīm. Pastāstiet par to!
Nodarbojoties ar kādu lietu, bieži vien iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem. Plenēros, simpozijos rodas jauni kontakti vai pat draugi. Un tas nenozīmē, ka kontakts veidojas tikai ar viena stila māksliniekiem vai tādiem, kas pārstāv kopīgas idejas – nē, kontakts rodas ar daudziem.
Arī izstādē bija mērķis atzīmēt cilvēkus, ar ko esmu kopā strādājis vienā vai otrā virzienā. Ir kolēģi no Lietuvas, ASV, Ukrainas,bet ne visi ir tēlnieki, viņi pārstāv arī citus mākslas žanrus. Ir ļoti daudz burvīgu mākslinieku Cēsīs, kurus vēlētos uzaicināt, bet saprotu, ka par viņiem tomēr dzird. Jāpiebilst, nepiekrītu, ka Cēsis ir kultūras un mākslas centrs Latvijā. Mums taču nav pat savas mākslas galerijas. Tā vairāk ir tāda uzpūsta ilūzija vai ambīcija. Runājot par izstādi, man tā sastāv no pēdējos desmit gados tapušiem darbiem. Ir arī jauni, bet ir tādi, kas nākuši līdzi gadu gaitā. Tēlniekam uztaisīt speciāli darbus tikai vienai izstādei – tas ir diezgan sarežģīti.
Cik ilgi Izstāžu namā būs apskatāmi jūsu darbi?
Trīs mēnešus(smejas). Izstāde sākas augusta beigās, ilgst visu septembri un oktobra pirmajās dienās beidzas. Tāpēc trīs mēnešus.
Komentāri