Tā sagadījies, ka pēdējos pāris desmitus gadu Zviedrijā man nācies pabūt ik gadu. Katru reizi šajā valstī esmu ieraudzījis kaut ko īpašu, ieguvis pozitīvu enerģijas lādiņu.
Skarbais skaistums Lai cik bieži esmu braucis ar prāmi uz Zviedriju, vienmēr cenšos nepalaist garām iebraukšanu Stokholmā. Iesaku visiem, kas brauc turp ar kuģi, atteikties no pāris stundu rīta miega, doties pabrokastot, iekārtojoties pie kāda no prāmja logiem, tad ēdot varēsiet pamielot arī acis. Braucot caur Baltijas jūras līčiem un Mēlara ezeru (galvaspilsēta izvietojusies uz četrpadsmit lielām salām, kuras savienotas ar vairāk nekā piecdesmit tiltiem, tādēļ, atzīšos, īsti nezinu, kur beidzas jūra un sākas ezers), var priecāties, kā uz skarbajām klinšainajām saliņām aug koki un kā akmeņiem pielipušas ar tumši sarkano dzelzs oksīda krāsu krāsotās mājiņas. Senos laikos izdotais likums, kurš nekrāsotu koka būvi aplika ar sodu, ir iedibinājis skaistu tradīciju. Ja būs redzami gaišākos toņos krāsoti namiņi, tie jau liecinās par īpašnieka turību. Pie mājām redzamas karogu kārtis ar zilidzelteno Zviedrijas karogu vai vimpeli mastā.
Orķestris zirgos un muzejs brīvdabā Parasti jau nokāpjot no kuģa, tūristu ceļš ved uz Karaļa pili, kur var vērot pils sardzes maiņu. Tā notiek dienas vidū un dažreiz ilgst līdz pat pusotrai stundai. Ja ceļotājam gadīsies tur būt vasarā, varēs redzēt karalisko orķestri, kas defilē jāšus. No sešiem vai septiņiem redzētajiem sardzes maiņas rituāliem tas ir visiespaidīgākais. Tikai sametas žēl saļņa, kurš pacietīgi nesa bundzinieku, kamēr mūziķis ar vālītēm centīgi un skaļi dauzīja pa timpāniem, kas atradās zirgam abās pusēs. No ostas kājām var aiziet līdz brīvdabas muzeja un zooloģiskā dārza apvienojumam, ko sauc par “Skansen”. (Latvijas Brīvdabas muzeja dibinātājiem tieši “Skansen” esot bijis paraugs.) Aktivitāšu tur pietiekami. Var par “Selmas dolāru”, tā zviedri dažkārt mīļi sauc divdesmit kronu banknoti ar rakstnieces Selmas Lāgerlēvas attēlu) nopirkt glāzi kafijas, apsēsties pie galda turpat ārā, aplūkot parka plānu un izdomāt, ko gribas redzēt. Gadās, ka Lapzemes slietenī uz karstiem akmeņiem tiek cepta plānā ziemeļu maize. Var pavērot citos apstākļos tramīgo dzērvi perējam metrus desmit no iežogojuma. Netālu ziemeļbrieži nesteidzīgi gremo koku mizas, ķērpjus un sūnas. Var pavērot, kā kalēji smēdē uz laktas no dzelzs gabala izkaļ kādu saimniecībā derīgu lietu vai kā stikla pūtēji izpūš un noslīpē vāzi.
Unikālais kuģis Noteikti iesaku nepalaist garām iespēju pabūt Vasas muzejā, kas arī atrodas ne pārāk tālu no ostas. (Karalis Gustavs Vasa valdīja no 1521.-1560. gadam.) Ieraudzīsiet pasaulē vienīgo restaurēto, parafīnā iekonservēto 16. – 17.gadsimta kuģi. Gandrīz visas detaļas ir oriģinālas! Kuģim, kā jau karaliskam, ir vairāk par simtu dažāda izmēra koka detaļu. Intrigai pieminēšu vien faktu, ka, izdzirdot karaļa Vasas iegribu padarīt viņa kara kuģi par varenāko, ar lielgabaliem bagātāko burinieku, viens no vācu meistariem bailēs no iespējamā soda esot nošāvies. Viņa bailes bija pamatotas, jo kuģis, nolaists ūdenī, apgāzās un nogrima. Filmu par kuģa atrašanu un izcelšanu rāda sešpadsmit valodās, arī citas ekspozīcijas sniegs lielisku vēstures stundu par tā laika dzīvi un paradumiem.
Karaļa gulta latvietes mājā Par Zviedriju varētu stāstīt aizgūtnēm, bet pieminēšu vien vēl interesantu notikumu. Reiz viesojoties Kumlas pilsētas valdē, mani, badmintona treneri, sagaidīja nevis ar vietējo badmintona klubu “Carlton” saistītais cilvēks, bet gan iznesīga dāma. Māras kundze, kā viņa stādījās priekšā, teica: “Mēs taču varam runāt latviski!” un norādīja uz manu Nameja gredzenu, sakot, ka tādus atceras no bērnības. Uzzināju, ka Māras kundze ir Ķeguma HES pirmā direktora Oskara Šalkas meita. Otrā Pasaules kara laikā ģimene emigrējusi uz Vāciju. Zviedri, pārlūkojuši bēgļu sarakstus, aicinājuši Oskara kungu ar ģimeni uz Zviedriju un kā augstas klases speciālistam piedāvājuši darbu Upsalas Universitātes Enerģētikas katedrā.
Reiz tikām uzaicināti paviesoties pie Māras kundzes un iepazīstināti arī ar mājas iekārtojumu. Kādā no istabām bija iepletusies varena gulta, kuru savulaik izsolē nopircis Māras kundzes vīra vectēvs. Pirmo reizi dzīvē iznāca redzēt gultu, kurā gulējis valdnieks. Tā uzzinājām, ka Zviedrijas karalis Oskars II (1872 –1907) gulējis pavisam citādi nekā mēs, jo gultas garums bija vien 1,4 metri. Izrādās, karaliskā persona gulējusi pussēdus, balstoties uz daudziem spilveniem.
*** Ko vēl piebilst par Zviedriju? To, ka zviedri, kas dzīvo pilsētās, avīzes pasta kastēs atrod jau pēc pulksten četriem rītā, bet laucinieki pēc pulksten sešiem? Kārtīgs zviedrs rīta kafiju dzer, šķirstot avīzi.
Oļģerts Tīliks
Komentāri