Pavasari skrien ātri – tā var teikt par cēsnieku Edgaru Vītolu. Šis viņam būs jau 85. Ar ilggadējo “Beverīnas” koristu, sabiedrisko darbinieku tiekamies Bērzainē, pazīstamajā meža skolā.
Mājīgajos bēniņos ikviens var apskatīt korim veltīto Edgara Vītola izveidoto ekspozīciju. Tā ir daļa no kādreizējās Cēsu kultūras nama “Beverīnas” zāles, kuru viņš iekārtoja 1976. gadā. – Vai pavasaris rada labāku noskaņu? – Šis ir skumjāks nekā citi. Pirms dažiem mēnešiem aizsaulē aizgāja dzīvesbiedre. Tagad man ikdienā palīdz sievas māsas meita. Pavasaris jau jūtams. Katru rītu eju vismaz trīs kilometrus pastaigās. Tagad gan trotuāri slideni, jāiet uzmanīgi un tik daudz nesanāk staigāt. Vakarā televīzijā paskatos ziņas, laižu gar ausīm to, kas neinteresē. Dzīvē ir tik daudz pretrunu, es neko mainīt savā vecumā vairs nevaru. Man dzīvoklis ir, pensija arī. Sabiedriskajā dzīvē vairs neiesaistos, gadi neļauj. – Kādreiz bijāt jo aktīvs Cēsu kultūras dzīvē. – Mana dzīve ir “Beverīna”. Citi uzcēla mājas, nopirka mašīnas, es neko. Manu laiku paņēma koris. Sieva vasarās ceļoja, man bija koris. Kokars paģērēja no cilvēka visu, es arī devu. 17 gadus biju korī. – Bija vērts no tik daudz kā atteikties? – Emocionālo izjūtu dēļ bija vērts. Tā mana bagātība, ko neatņems. “Harmonijā” bija atceres vakars Imantam Kokaram. Tad kāds ieminējās, ka, redz, kādreiz kultūras namā bija “Beverīnas” zāle. Vairs nekā nav.
Man palika kauns. Aizbraucu mājās, izcilāju savus fondus. Tad arī izdomāju, ka vismaz nelielu ekspozīciju varu izveidot. Meža skolas direktors piekrita. – Kas esat pēc profesijas? – Esmu kora – ansambļa solists, beidzis mūzikas vidusskolu Cēsīs. Armijā biju sācis dziedāt nepareizi, galvenais bija dziedāt skaļi. 2. kursā paliku bez balss, jo vokālais pedagogs nezināja, kā mani mācīt. Gadu klusēju, pēc tam skolai cauri izmocījos. Man piedāvāja strādāt par kultūras nama direktoru. Man tas darbs nepatika. Tad kļuvu par kinotīkla vadītāju rajonā. Tur situācija bija ļoti slikta, vide nepatīkama. Kinomehāniķi strādāja ar zaudējumiem, jo filmas rādīja gan, skatītāji arī bija, bet nauda aizgāja viņu kabatās. Vairākus gadus nostrādāju. Mans otrs dzīves darbs bija noformēšana. Esmu noformējis daudzas skolas, kultūras namus visā bijušajā rajonā. Sākums bija armijā. Tur iepazinos ar mākslinieku. Skatījos, kā viņš ātri raksta burtus. Sagribējās pamēģināt, izdevās. Darbs māca darītāju. Neesmu bijis pat kursos. Daudz apmeklēju dažādas izstādes, pētīju, vērtēju, kā kas tiek izdarīts. Katrai tēmai jābūt citai pieejai. Daudzas pionieru istabas esmu noformējis, kultūras namu foajē. Kinoteātrī “Vidzeme” uz gala sienas bija piemiņas stends 2. Pasaules kara dalībniekiem, kuri saistīti ar Cēsu rajonu. Katra vārda katru burtu izzāģēju. Tas darbs man patika. Līdztekus strādāju meža skolā, mācīju rasēšanu un dziedāju “Beverīnā”. – Kora desmit gadu jubilejai tapa “Beverīnas” zāle”. – Tagad pie visa kā esam pieraduši, bet 1976.gadā tas bija notikums – lielformāta fotogrāfijas. Tā kā fotografēju, man kora dzīve bija sistematizēta, nebija grūti izveidot ekspozīciju. Darbs gan bija liels. “Beverīna” – tā man dzīvē bija galvenā. Te ekspozīcijā daļa no manas dzīves. Noformēšanas darbu vairs nav, ideoloģija mainījās… – Jūs ilgus gadus korī bijāt inspektors, var teikt, disciplīnas nodrošinātājs. – Ar Kokaru ne vienmēr sapratāmies. Korī bija daudz viņa institūta biedru. Jaunības biedriem jau grūti aizrādīt, ja kopā draiskojušies. Kā inspektors sāku reģistrēt, kurš bijis uz mēģinājumu, kurš ne. Korī disciplīna uzlabojās. Bet radās nesaprašanās. No inspektora pienākumiem aizgāju, tad aicināja atpakaļ. – Daudz esat darījis dzimtā pagasta vēstures izpētē. – Ķoņu pagastā atguva vecāku īpašumu. 2002.gadā aizgāju no skolas. Pats saklapēju mazu būdiņu, tur pa vasarām pirmdienā aizbraucu, ceturtdienā atgriezos Cēsīs. Un pētīju pagasta represētās ģimenes. Ar divriteni braukāju pa mājām, runājos ar cilvēkiem, vācu materiālus. Mums tik daudz kopīga.
Apkopoju arī ziņas par Koņu pagasta Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Kad pētīju, sapratu, cik grāmatā par viņiem daudz neprecizitāšu. Uzrakstīju par pagasta lāčplēšiem, man saka – nav pareizi, grāmatā rakstīts cits. Neko neesmu izdomājis, esmu pētījis, analizējis. Esmu arī apkopojis pagasta un kolhoza vēsturi. Jaunai paaudzei arī pret vēsturi ir cita attieksme. Man attieksme pret lāčplēšiem ir svēta. Citai paaudzei – kas tāls, nezināms, vīri, kuri saņēmuši ordeņus. – Kori ir ceļā uz Dziesmu svētkiem, kura ir jūsu mīļākā kora dziesma? – Raimonda Paula “Manai dzimtenei”. Tā ir ļoti dziļa dziesma.
Par jaunajām kora dziesmām neko sliktu nevaru teikt, bet citas gan man nepatīk. Mana paaudze ir citādi audzināta, mums cita izpratne. Bet katram laikam kas cits. – Vai jaunā paaudze saprot, ko bijušajiem koristiem nozīmē “Beverīna”? – Nē. Tās emocijas, harmonija, ko gūsti, kad kora priekšā strādā ģēnijs. Koncerts ir koncerts, dziesmas visi zina. Bet mēģinājumi, kad diriģents meklē un atrod dziesmas tēlu, tas ir ļoti radošs brīdis. Tas ir kopdarbs – diriģentam un koristiem. Nenoliedzami, tolaik daudzi gribēja tikt “Beverīnā”, lipa ap to vārda pēc. Tā tolaik arī bija vienīgā iespēja tikt ārpus Padomju savienības. – Kādreiz jau vecbeverīnieši regulāri nāca kopā, dziedāja. – Kamēr kultūras namā bija “Beverīnas” zāle, mums bija vieta, kur satikties. Kad to likvidēja, nebija kur, kādu reizi tikāmies manā dzīvoklī. Neviens jau jaunāks nekļūstam. Sestdien atkal satiksimies, atcerēsimies “Beverīnas” gadus. Padziedāsim. Sarmīte Feldmane
Komentāri