Arvien jauni izaicinājumi bērna attīstībai

Sabiedriskā labuma organizācija “Brīnummāja” Cēsīs desmit gadus atbalsta ģimenes un bērnus
intelektuālās, emocionālās, sociālās un fiziskās attīstības ceļā, nodrošinot arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem ar īpašām vajadzībām. Ar biedrības vadītāju Lienu Grauduli runājam par
organizācijas attīstību, problēmjautājumiem un risinājumiem, kā arī izmaiņām redzējumā, pār­ejot no darba dinamiskā biznesa vidē uz sabiedriskā labuma organizācijas vadīšanu.

-Kā radās doma par biedrības veidošanu un vai bija redzējums, kur ceļš aizvedīs ?

-Gatavojoties jubilejai, man bija interesanti pārdomāt šos desmit gadus. Ikdienas skrējienā vairāk jā­koncentrējas uz neatliekamo, īsti nav laika apstāties un pārdomāt.

Sākums bija ļoti interesants arī citam posmam manā dzīvē. Ar ģimeni no Rīgas pārcēlos uz Cēsīm. Galvaspilsētā biju saistīta gan ar personāla, gan organizācijas vadību. Atnākot uz Cē­sīm, viss mainījās. Bet tas notika ļoti dabīgi. Man vienmēr – gan toreiz, gan tagad – palīdz ieklausīšanās sevī, sava aicinājuma sajušana. Toreiz sapratu, ka biznesa jomā esmu sevi izsmēlusi, tāpēc biju atvērta jaunām iespējām. Neilgi pirms pārcelšanās biju piekritusi vadīt Svēt­die­nas skoliņu Ikšķiles baznīcā, tur pirmo reizi dzirdēju par Godly Play metodi, kas iedvesmojusies no Montesori pedagoģijas. Tāpēc nokļuvu Mon­tesori mācībās.

Tā no dinamiskas vides, kur ir jāspēj pieņemt gan stratēģiski, gan skarbi lēmumi, nonācu mācībās, kur pieaugušie sēdēja un vēroja, kā bērns rullē paklājiņu. Sā­kumā tas bija mulsinoši, būtībā kul­tūršoks. Bet ļoti piesaistīja lielā cieņa pret bērnu, viņš ir centrā un ir vērtība tieši tāds, kāds ir. At­nākot uz Cēsīm, bija iespēja ar bērniem pastrādāt “Betas namā”. Tajā brīdī radās sajūta, ka ģimenes, kuru bēr­nam visvairāk ir nepieciešams atbalsts attīstībā, bieži vien to vismazāk var atļauties. Un tālāk visa “Brīnummājas” attīstība sekoja iespējām, un domāju, ka tā ir mūsu veiksmes atslēga.

Neparedzēju, ka pēc desmit gadiem būs šādi. Vienmēr esam gājuši līdzi bērnu un viņu ģimeņu va­jadzībām, attīstība zināmā mērā ir bijusi klientu vadīta. Un vienmēr ir bijusi vēlme atrast, kā cilvēki pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai var saņemt nepieciešamo un lai tas ir finansiāli pieejami. Tāpat ne mazāk svarīga bija profesionalitāte, neapšaubāma kvalitāte un arī mājīga vide. No terapeitiskā viedokļa mājīgums ir ļoti svarīgs, jo rada drošības sajūtu, piesaisti, emocionāli atver un noņem saspringumu. Un mēs katru ģimeni patiešām gaidām.

-Parasti pakalpojumi ir Rīgā, tur ir speciālisti. Kā varējāt pakalpojumus nodrošināt te?

-Ir gan racionālā, gan ļaušanās puse. Meklējam efektīvākās un atbilstošākās metodes, speciālistus, izaicinot sevi un skatoties plašāk. Un noteikti tā ir arī iespējas došana speciālistam izaugt. Liela daļa sāka ar vēlmi, ar ticību, ka tas ir svarīgi, ar pārliecību, ka tas ir pietiekams priekšnosacījums, lai apgūtu vajadzīgo. Piesaistot projektu līdzekļus, esam finansējuši kvalifikācijas celšanu, speciālisti apguvuši jaunas me­todes, ieviesuši jaunus pakalpojumus.

Otrkārt, ir ļaušanās procesam, kas ar manu personības tipu bija vislielākais izaicinājums, jo man patīk visu saplānot un kontrolēt, man ir svarīga struktūra. Darbs sabiedriskā labuma organizācijā un biedrībā ir mācījis ļaušanos un elastību. Ja kaut kas nenotiek organiski, tad vai nu tam ir jādod laiks, vai tas nav pareizais risinājums. Tad jāmeklē kas cits. Vadīt sabiedriskā labuma organizāciju ir pilnīgi atšķirīgi nekā uzņēmumu. Tomēr gan pedagoģiskā pieredze, gan pieredze, kā vadīt pārmaiņu procesus, ir noderējusi, tāpat kā vērīgums un attiecīgu secinājumu izdarīšana.

-Desmit gadi. Kāda ir sajūta, vai ir jāturpina tāpat, vai kaut kas jāmaina?

-Pirmā sajūta noteikti ir gandarījums. Un arī sajūta, ka viens cikls ir noslēdzies un ir labs pamats, lai attīstītos tālāk. Varam spārnus plest plašāk, tāpēc jau pagājušā gada nogalē sekojām sociālās sfēras projektu izaicinājumam, iesaistoties jomā, kas valstī un Eiropas Savienībā ir identificēta kā attīstāma. Viens ir darbs diskriminācijas risku mazināšanā. Tā kaut kādā mērā jau bijusi mūsu darba daļa, bet ne fokuss.

Pirmās mācības šajā virzienā jau bijušas. Plānojam darboties ar ģimenēm, jauniešiem, bērniem ar invaliditāti diskriminācijas risku mazināšanai. Sāksies projekts, kur būs iespēja attīstīt bērnu un jauniešu ar invaliditāti talantus. Ja iepriekš esam centrējušies uz to, kā mazināt grūtības, kas ir bērniem un jauniešiem, tad šis projekts ir vērsts uz talantu attīstību. Jo vairāk par to runājam, jo lielāks aizkustinājums un pārliecība, cik tas ir svarīgi.

-Vai šajos gados kaut kas uzlabojies, nodrošinot nepieciešamo bērniem ar īpašām vajadzībām?

-Tas ir ļoti dziļš jautājums. Kuģis ir liels, grūtību loks ir plašs, daudzas ļoti dziļas, arī sistēmiskas. Uz to var skatīties no diviem aspektiem – katrs bērns, kurš saņēmis atbalstu un ticis galā ar grūtībām, ir svarīgs. Mums ir bērni, kuri pēc septiņu astoņu gadu darba var mācīties vispārizglītojošā skolā bez asistenta. Jau viens šāds dzīvesstāsts ir mūsu pūļu vērts.

No otras puses, skatoties sistēmiski, veidojas riņķa dancis, kā dēļ esmu kritiskāka. Jā, ir daudz uzlabojumu, jā, valstī bijuši ļoti daudzi mēģinājumi ieviest iekļaujošo izglītību, un ir daļa veiksmīgu pasākumu. Izglītības iestādēs ir sociālie pedagogi, speciālie pedagogi, atbalsta personāls, kaut ne vienmēr pietiekamā apjomā. Pro­tams, svarīgs ir arī visu iesaistīto pušu izpratnes jautājums.

Tomēr mūsdienu dzīvesveids rada nopietnus izaicinājumus pietiekama atbalsta sniegšanai. Ik­diena ir tik ļoti piesātināta, pieaugošā dzīves steiga, emocionālais un garīgais sagurums pieaugušajiem, sabiedrības spiediens par to, kas cilvēkam ir jāspēj, kā arī aizvien sarūkošais laiks, ko pavadām kopā, fizisko aktivitāšu īpatsvars ikdienā, pārtikas kvalitāte, kopsummā tas rada aizvien jaunus izaicinājumus, lai bērna attīstība, iekļaušanās izglītības procesā un sabiedrībā noritētu veiksmīgi. Iestrādnes ir labas, bet problēmas kļūst aizvien apjomīgākas un dziļākas. Tāpēc darāms liels darbs.

Ticu, ka labāko ir iespējams rast sadarbībā. Apzinot jau pieejamos resursus un iespēju meklēšanā piedaloties valsts institūcijām, paš­valdībām, nevalstiskajam sektoram, ģimenēm un speciālistiem, var rast il­gter­miņa risinājumus. Tieši pateicoties partneriem – izglītības pārvaldei, izglītības iestādēm, sociālajam dienestam, vecākiem un speciālistiem – jau rasts būtisks uzlabojums atbalsta nodrošināšanā, izbraucam ar pakalpojumiem uz novada attālākajām vietām.

-Vai brīžiem ir sajūta, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām?

-Droši vien gribētos uzlikt rozā brilles un teikt, ka viss ir skaisti un vispār jau mīlestība valda par pār pasauli ( smaida). Bet, kad redzu, ka iepriekšējos Eiropas Sa­vienības fondu projektos ir izveidota infrastruktūra, apmācīti speciālisti, iedibināti atbalsta pasākumi, bet šobrīd to uzturēšanai un attīstībai nav valstiska līmeņa finansējuma, jo šajā plānošanās periodā tas paredzēts inovācijām, lai gan viss izveidotais pēc būtības jau ir inovācija, tad rodas jautājumi, kā tā var būt.

Tomēr, mazlietiņ saglabājot rozā brilles, varu teikt, ja saredzam, kas nav pareizākais, ir svarīgi par to runāt, strukturēt. Vienmēr var atrast iespējas uzlabojumiem. Tās meklē arī ministrijas līmenī, lai turpinātu finansēt izveidotos pakalpojumus.

-Kas ir tās atziņas, ko smeļaties no ģimenēm, kas apmeklē “Brīnummāju”?

-Ģimenes ir ļoti liels iedvesmas avots. No vecākiem varu mācīties neatlaidību un spēku iestāties par savu bērnu. Pat ja sagursti, dod laiku sev, tad atkal ej un dari.

Domāju, daudziem ir vieglāk būt devējiem, nevis lūdzējiem. Tie­ši ģimenes dod spēku par viņām iestāties, uzrunāt līdzcilvēkus, uzņēmējus, runāt ar organizācijām, sociālajiem dienestiem, pašvaldību par viņu interesēm un vajadzībām. Protams, reizēm tas var būt grūtāk, bet tad vienmēr ir motivācija – ja jau mums dažkārt ir grūti par to runāt, tad cik ļoti grūti ir ģimenēm, kurām to vajag! Sastiprinām sevi un dodamies atkal tālāk. Esam vidutājs, lai ģimenes būtu sadzirdētas un saprastas.

“Brīnummāja” ir kā platforma, kur ģimenes var justies piederīgas, var saņemt pleca sajūtu un noticēt cerībai. Tāpēc “Brī­num­māja” ir bērni un ģimenes, mūsu labdarības projekti un arī katrs sadarbības partneris, ziedotājs un brīv­prātīgais, ikviens, kurš iesaistās un sadzird vēstījumu. Esam platforma, kur satiekas tie, kuri var dot, sajūt aicinājumu, un tie, kuriem vajadzīgs atbalsts. Un visbiežāk tie, kuriem ir bijis nepieciešams atbalsts, kādā brīdī kļūst par devējiem. Ve­cā­ki ļoti iesaistās, grib dot tālāk, dalīties pieredzē, stiprināt, arī ziedojumu piesaistē un ar brīvprātīgo darbu. Un patiesībā tas ir tik ļoti liels spēks, kas pieder kopienai.