Aicinājums - mācīt matemātiku un radošumu

“Latvijas gada skolotājs” nominācijā “Matemātikas skolotājs” – tādu atzinību šogad ieguvusi AGRITA BARTUŠĒVICA, Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) skolotāja.

Latvijas Universitātes iedibinātajai balvai, ko pasniedza pirmo reizi, savā nominācijā viņa bija viena starp 18 matemātikas skolotājiem. A.Bartušēvica ir gandarīta par atzinīgo novērtējumu un godam nes skolas vārdu Latvijā. Ar viņu sarunājāmies par darbu izglītības nozarē, izaicinājumiem, kas to skar, par matemātikas nozīmi skolēnu mācību procesā un mūsdienu jauniešu spēju to veiksmīgi apgūt.

-Jūs esat Cēsu Valsts ģimnāzijas pedagogu komandā jau krietnu laiku.

-Nākamgad svinēšu 30 gadu jubileju skolotājas profesijā. Krietns darba stāžs ir uz pleciem. Jāsaka liels paldies Cēsu Valsts ģimnāzijas iepriekšējai direktorei Guntai Bērziņai, ka mani uzaicināja pievienoties pedagogu komandai. Bija laiks, kad pasniedzu matemātiku gan Priekuļu vidusskolā, gan Cēsu Valsts ģimnāzijā. Priekuļos tobrīd man bija audzināmā klase, darbu tur beidzu brīdī, kad klase skolu absolvēja. Piekritu ģimnāzijas direktores aicinājumam uzreiz, jo Cēsu Valsts ģimnāzija man vienmēr bijusi sirdī. Esmu Cēsu 1.vidusskolas 1992.gada absolvente. Arī vectēvs mācījies šajā skolā, to beiguši arī mani bērni. Ceru, ka arī mazbērni mācīsies Cēsu Valsts ģimnāzijā.

-Liels prieks par jūsu nupat saņemto atzinību – “Latvijas gada skolotājs” nominācijā “Ma­temātikas skolotājs”. Kā jūtaties pēc tā saņemšanas?

-Esmu pateicīga Cēsu Valsts ģimnāzijas administrācijas komandai, kas izvirzīja mani šai balvai. Īpašs paldies Dacei Baltiņai un kolēģiem, kas piedalījās materiālu apkopošanā. Jūtos ļoti saviļņota, jo, manuprāt, ikvienam cilvēkam ir gandarījums, ka ieguldītais darbs tiek novērtēts. Esmu priecīga, ka iegūtā nominācija cildina arī Cēsu Valsts ģimnāzijas un Cēsu novada vārdu. Jāatzīst gan, ka reizē biju arī ļoti pārsteigta. Starp 18 nominantiem bija tādi, kurus es saucu par matemātikas guru, tostarp Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas matemātikas skolotājs Dainis Kriķis, Matemātikas skolotāju asociācijas prezidente, Saul­krastu vidusskolas matemātikas skolotāja Aleksandra Ivanova un citi. Tie visi ir cilvēki ar lielo burtu matemātikas nozarē.

-Kā strādājat ar skolēniem? Matemātika laikam joprojām ir viens no vismazāk mīlētajiem priekšmetiem …

-Daudzās jomās cenšos nolaisties no augstajiem plauktiem, runāt ar jauniešiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Ne visās tēmās tas ir iespējams, bet, kur vien to var, mēģinu izklāstīt tēmu ar piemēriem no dzīves, lai būtu skaidrs, kāpēc mēs kaut ko vispār mācāmies, kur to varēs izmantot.

Ārpus ikdienas darba mudinu jauniešus piedalīties konkursos, olimpiādēs, nodarbībās. Prieks, ka skolēni ir atbalstoši. Jau daudzus gadus kopā ar jauniešiem piedalāmies Mazās matemātikas universitātes nodarbībās, ko organizē A.Liepas Neklātienes matemātikas skolas komanda. Esmu pateicīga, ka skolēni iesaistās dažādās aktivitātēs, gūst labus panākumus.

-Kā skolēni reaģēja uz jūsu apbalvojumu?

-Visi, kam šobrīd mācu matemātiku, bija ļoti atbalstoši, lepni un izteica lielu pateicību, sakot, ka viņi jūtas iedvesmoti no šī sasnieguma. Tiku burtiski apbērta gan ar pateicības vārdiem, gan ziediem.
Īpašu pārsteigumu bija sarūpējuši šī brīža audzināmās klases jaunieši, jutos ļoti gandarīta. Prieks bija par visiem apsveikumiem – gan no bijušajiem skolēniem, gan viņu vecākiem. Vēl joprojām jūtos saviļņota un pateicīga visiem, visiem, kas velta pateicības vārdus par kopā būšanas mirkļiem.

-Kā ar matemātiku kā priekšmetu – vai mūsdienu jauniešiem interese par to nemazinās?

-Ir dažādi. Joprojām ir jaunieši, kam patīk sevi izaicināt, pārvarēt grūtības un apgūt kaut ko jaunu. Un ir tādi, kam matemātika ir vismazāk tīkamā lieta no visām. Kopumā jāsaka, ka ar matemātiku ir līdzīgi kā ar skolu koriem – nav vairs tādas intereses kā kādreiz, jo tas prasa piepūli, papildu darbu.

Liela atbildība gulstas arī uz vecāku pleciem, ja vecāki būs ieinteresēti, savus bērnus atbalstīs un bīdīs, tad arī būs. Mūsdienu skolēni vairs negrib nopūlēties, ir mazāk pacietības, jo dzīvojam laikmetā, kad visu var dabūt ātri un uzreiz. Saku paldies ikvienam skolotājam, skolēnu vecākam, kas mudina darīt vairāk matemātikas lauciņā. Esmu priecīga par ikvienu skolēnu, kas risina atjautības, konkursu un olimpiādes uzdevumus, jo tas prasa laiku, piepūli un attīsta domāšanu. Tie skolēni ir lieli ieguvēji, arī kārtojot eksāmenus. Ra­došo uzdevumu risināšanā tas ir liels bonuss.

-Kā vērtējat matemātikas mācīšanu jaunajiem cilvēkiem, kas zina, ka visus risinājumus var atrast viedierīcēs?

-Lai gan tehnoloģijas piedāvā plašas iespējas matemātikas apguvei, tās arī rada dažus izaicinājumus. Mūsdienu jaunieši bieži vien ir ļoti pieraduši pie ātras informācijas pieejamības, kas dažkārt var novest pie virspusējas pieejas mācībām. Matemātika prasa pacietību, koncentrēšanos un padziļinātu domāšanu, kas ir grūti. Prasa piepūli, bet ne visi tam ir gatavi.

Skaidrs, ka sabiedrībai ir jāseko līdzi jaunajām tendencēm, bet skolotājiem ir liels izaicinājums atrast līdzsvaru starp tehnoloģiju izmantošanu un tradicionālajām mācīšanas metodēm. Jauniešiem ir jāsaprot, ka rezultāts nav nozīmīgākā uzdevuma risināšanas daļa, svarīgākā daļa ir spriešana, pamatošana. Esmu “vecā kaluma” skolotāja, savā darbā izmantoju Zandas Rubenes izteiktos “3 R” principus: regularitāti, robežas un rutīnu. Matemātikā tāpat kā sportā – bez treniņa nekas prātīgs nevar sanākt.

Man ir liels prieks, ka savā darbā varu apvienot tehnoloģijas ar “vecajām” metodēm. Esmu pateicīga par skolas sagādāto datu kameru. Tā skolēni var ātrāk izprast dažādas uzdevumu risināšanas metodes, redzēt raksturīgākās kļūdas, saprast, cik svarīgi ir visu pierakstīt un pamatot. Tas ļoti mobilizē visus skolēnus rūpīgam mācību darbam.

-Kas ir lielākie izaicinājumi, strādājot ar mūsdienu jauniešiem, moderno tehnoloģiju vien­audžiem, un kas viņos ir pozitīvais?

-Ar jauniešiem vienmēr viss ir kārtībā. Ir jāievirza darbs pareizajā gultnē. Cik ātri to var izdarīt, tas jau ir cits jautājums – cits ļaujas, cits neļaujas.

Mūsdienu jaunieši ir ļoti pašpietiekami, arī pašvērtējums viņiem ir krietni augstāks. Mēs savulaik tādi nebijām. Arī par tehnoloģijām runājot, daļa jauniešu ir zinošāki par skolotājiem. Tas ir ļoti labi, viņi var skolotājiem palīdzēt, par to nav jākautrējas, komunikācija ir laba lieta.

Strādājot ar jauniešiem, ir svarīgi pielāgot mācību metodes, ņemot vērā viņu tehnoloģisko vidi un to, kā tā ietekmē mācīšanās paradumus. Manuprāt, lielākais mīnuss ir, ka daļa jauniešu izvēlas vairāk laika pavadīt ekrānos nekā reālās sarunās vai fiziskās aktivitātēs. Tas ietekmē viņu sociālās prasmes un emocionālo attīstību.

-Kā veidojat attiecības ar skolēniem mācību darbā?

-Te man jāsaka liels paldies saviem vecākiem un vecvecākiem, no kuriem esmu mantojusi tādas rakstura īpašības, kas palīdz ar jauniešiem sastrādāties. Cenšos būt atvērta, pēc iespējas vairāk smaidīt, lai skolēni sajustu pozitīvismu visās vietās un lietās. Ar jaunieti ir jāatrod kopīga valoda.

-Izglītības sistēma kopumā mūsu valstī arvien ir tāds rūpju bērns. Kā jūtaties jūs, esot daļa no šīs nozares darbiniekiem?

-Gadu gaitā ir piedzīvotas un pārdzīvotas dažādas reformas. Tagad ir digitālais laikmets, kas arī prasa zināmas pārmaiņas ierastajā mācību procesā.

Tas, kas, manuprāt, būtu jāmaina, ir karjeras ceļa izvēles pieeja jauniešiem. Skolēni pēc 9.klases beigšanas visbiežāk vēl nezina, kādu karjeras ceļu, profesiju izvēlēties nākotnei. Dažkārt ir tā, ka skolēns ir izvēlējies programmu, “mācību priekšmetu grozu”, kas nogriež ceļu tālākām studijām. Piemēram, vidusskolā skolēns izvēlas mācīties programmā, kurā ir samazināts eksakto priekšmetu daudzums, bet beigās viņš saprot, ka tomēr vēlas studēt medicīnu. Un tad jau ir par vēlu – matemātikas zināšanu nepietiek, un augst­skolā iestāties nevar.

Domāju, ļoti niecīgs skaits skolēnu pēc 9.klases absolvēšanas skaidri zina savu nākotnes profesiju, tāpēc vērtēju, ka šī pieeja ir jāpārdomā. Patlaban ir trīs līmeņu eksāmeni matemātikā: vispārējais, optimālais un augstākais. Stājoties augstskolā, katram no šiem līmeņiem ir savs “svars” jeb koeficients: augstākajam līmenim 1, optimālajam līmenim 0,75, zemākajam līmenim 0,5. Gandrīz visās augstskolās viens no iestāšanās rādītājiem ir matemātikas eksāmens. Te daļai jauniešu iespēju iestāties budžeta grupā ceļš ir nogriezts, jo maksimālo rezultātu sasniegt vairs nav iespējams.

-Kādi ir jūsu pašas nākotnes plāni?

-Plāni ir ļoti skaidri. Gribu turpināt iesākto darbu pēc labākās sirdsapziņas – mācīt jauniešiem matemātiku, palīdzot viņiem attīstīt ne tikai zināšanas matemātikā, bet arī radošo garu. Vēlos dalīties savā pieredzē ar kolēģiem gan skolā, gan plašākā mērogā – Cēsu novadā un visā Latvijā.

Pēc iespējas vairāk veltīšu laiku arī savai ģimenei, ģimene ir tā, kas palīdz man atjaunot spēkus, sniedz emocionālu atbalstu un saglabā dzīvesprieku.