Ar pagājušajā nedēļā notikušo 12. Saeimas pirmo sēdi ir noslēdzies parlamenta iepriekšējā sasaukuma laiks. Iepriekšējā Saeima tika ievēlēta uz pārmaiņu apsolījuma viļņa, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos krietni pieticīgākajā darbības režīmā. Ko līdzīgu var teikt arī par eksprezidentu Valdi Zatleru, kurš bija viens no ietekmīgākajiem 11. Saeimas aprišu veidotājiem.
Iepriekšējo Saeimu iespējamu darīja tolaik uzliesmojušais pretoligarhu noskaņojums. Sabiedrības neuzticēšanās varai un vispārējā neapmierinātība ar dažādām politiskā procesa izpausmēm nodrošināja itin lielu atbalstu radikāliem priekšlikumiem. Taču, jo augstākas gaidas par lielām pārmaiņām, jo lielāka vilšanās iespējamība.
V. Zatlera veidotās Reformu partijas darbība bija labs šādu norišu piemērs. Steigā veidotās partijas biedrus vienoja dažas vispārējas idejas par reformām un tiesiskumu, taču starp viņu izpratnēm, kā tas darāms, netrūka atšķirību. Jauno politisko spēku kā labu iespēju iešļūkt Saeimā bija novērtējis ne viens vien avantūrists, un partija sašķēlās jau uzreiz pēc ievēlēšanas parlamentā. Pēc dažiem nepārdomātiem lēmumiem
Reformu partijas reitings noslīdēja lejā un tur saglabājās visu turpmāko 11. Saeimas darba laiku.
Partija Latvijas politikā ļāva ienākt arī vairākām spilgtām personībām, kuru darbības veiksmīgums gan atšķiras. Vairāki no veiksmīgākajiem Reformu partijas politiķiem iesākto turpina “Vienotībā”. Citi ar saviem darbiem turpretim atgādināja, ka politikā, tāpat kā citās darbības jomās, nepietiek tikai ar skaļiem apgalvojumiem, ka vienā vai citā nozarē viss ir slikti, viss ir jānojauc un jāceļ no jauna. Vēl svarīgāk ir spēt jau iepriekš noformulēt, kādam ir jābūt rezultātam un kā tas panākams. Piemēram, Reformu partijas savulaik virzītais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis gan spēja pievērst uzmanību Latvijas izglītības sistēmas hroniskajām problēmām, taču instrumentu to risināšanai viņam nebija un sistemātiskuma darbā – arī ne.
Arī paša V. Zatlera politiskā karjera pēc Saeimas atlaišanas triumfa ir bijusi rūgtu dzīves atgādinājumu pilna. Viņš acīmredzot uzskatīja: četri prezidenta amatā pavadītie gadi viņam par politiku ir iemācījuši pietiekami, lai dotu izpratni, kas ir un nav iespējams, un rīcības brīvību. Zināmu rūdījumu prezidentūras gados viņš nudien bija ieguvis: darbu sācis kā ietekmīgo politisko spēlētāju bīdīta figūra, viņš pēcāk spēja demonstrēt patstāvību. Taču iemantotā ietekme un popularitāte, kas īpašus augstumus sasniedza pēc rīkojuma par Saeimas atlaišanu, vēlāk izrādījās vien realitāti aizmiglojusi ilūzija.
Pēc ievēlēšanas Saeimā viņu gaidīja klupieni klupienu galā. Neskatoties uz koalīcijas vienošanos, V. Zatlers netika apstiprināts Saeimas priekšsēdētāja amatā – tas visnotaļ skaidri pastāstīja, cik nopietni viņu kā politiķi ņem paši koalīcijas kolēģi. Neveiklībām pilns un nelabvēļu labprāt izmantots jautājums bija eksprezidenta dzīvokļa meklējumi. V. Zatlers 2011. gada nogalē savas partijas iekšējo diskusiju laikā apgalvoja, ka tolaik veidojamā valdība kritīs un 2012. gada pavasarī būs nākamā valdība, kurā būs arī “Saskaņas centrs”. Šī bija kas vairāk par neveiksmīgu prognozi – V. Zatlera atbalstītā ideja, ka “Saskaņas centrs” jāņem valdībā, ilustrēja eksprezidenta neizpratni par to, kādas sekas kādiem izteikumiem Latvijas politikā var būt. Sekas bija reitingu kritums un ar to saistītā politiskās ietekmes mazināšanās – V. Zatleram un viņa partijai tajā nācās vien noraudzīties. Un, kad valdībā atgriezās Zaļo un zemnieku savienība, pret kuru Aivara Lemberga ietekmes dēļ tik principiāli Reformu partija savulaik bija nostājusies, bija skaidrs – ir izčākstējusi ne tikai partija pati, bet arī tās kultivētais politiskais noskaņojums.
Vai Saeimas ārkārtas vēlēšanas bija tā vērtas? Arī trīs gadus vēlāk par šo notikumu publiski izskan dažādi viedokļi – taču jautājums ir nevietā, jo ir neatbildams. No 10. Saeimas nekādus īpašus pavērsienus gaidīt nebija pamata, bet vai 11. Saeima izdarīja visu, kas iespējams, – to zināt nevar, jo nav, ar ko salīdzināt. Taču Saeimas atlaišana bija ne jau tikai V. Zatlera un viņa domubiedru vēlme – notikušais sakrita ar sabiedrības noskaņojumu. Tāpēc vismaz kā emociju izlādēšanas pasākums ārkārtas vēlēšanas toreiz bija noderīgas. Cits jautājums – ko no tā visa var mācīties.
V. Zatlers, pacietīgi uzņēmis 11. Saeimas laikā dzīves uzliktos pārbaudījumus, noteikti ir ieguvis jaunas perspektīvas un atklāsmes. No aktīvās politikas viņš ir pagājis malā. Vēlētāji šoruden gan nobalsoja par esošo valdības koalīciju, tomēr procentuāli vislielāko ietekmes pieaugumu salīdzinājumā ar iepriekšējo parlamenta sasaukumu piedzīvoja tieši Zaļo un zemnieku savienība. Antioligarhu saukļi bija izrādījušies neaktuāli. Daļēji to varētu būt noteikuši ārēji apstākļi – tai skaitā ģeopolitiskā situācija -, bet lielā mērā arī pašas partijas, kas formulē un pielāgo savas programmas un sabiedrības dienaskārtībā aktualizē noteiktus jautājumus. Saukļu modes mainās un pāriet, bet paliek partijas, kas pielāgojas. Jānis Buholcs
Komentāri