Saeimas vēlēšanas aiz muguras. Ilgi gaidījām, pozitīvā vai negatīvā ziņā, kā nu kurš no mums, tomēr nenoliedzami virmoja politiski sakāpināta atmosfēra. Noteikti nebūšu pirmā, kas pauž pārsteigumu par vēlēšanu rezultātiem, un ar to es nedomāju sabiedrības izteikti lielāko atbalstu vadošajai centriskajai partijai, bet gan acīmredzami liela iedzīvotāju īpatsvara vēlmi pašmocīties.
Lai arī politika nav mana interešu joma, pēc vēlēšanu rezultātiem kārtējo reizi rodas jautājums par mūsu sabiedrības garīgo labklājību. Vai Latvijas iedzīvotājiem tīk sevi mocīt? Ļaut pievilt, sagraut cerības un ilūzijas, vai arī vienkārši dzīvot sapņu valstībā, izliekoties, ka neredzam, kādā realitātē dzīvojam? Neminēšu vārdos, tomēr patiešām šķiet šokējoši, ka valdībā var ievēlēt visiem zināmus cilvēkus ar ne visai cildenu slavu. Cilvēkus, kas sarausuši sev bagātību, pa kaktiem slēdzot klusas vienošanās ar citiem tikpat alkatīgiem pie varas esošiem, rupjos, no krievu valodas aizgūtos lamu vārdos runājošiem “uzņēmējiem”. Tad vēl par deputātiem ievēlam cilvēkus, kas vēlas, piemēram, zaļojoša priežu meža, kurš ir mājas zaļajai vārnai – vienam no retākajiem putniem Latvijā, vietā izbūvēt golfa laukumus cilvēkiem, kas atbilst viņa paša finansiālajam statusam, turklāt paķerot komandā arī dēlu. Un arī par traktoriem ar nostumšanas funkciju esam gatavi atdot savu balsi.
Tas ir, maigi izsakoties, šausmīgi. Ar šādu pārliecību, ka jaunie spēki neko labu valstij nedos, mēs nekur tālu netiksim. Tas nu ir skaidrs. Ja gribam turpināt dzīvot ar minimālo algu ap 500 eiro un pārtikas cenām, kādas tās ir šobrīd, tad ir liela iespēja, ka vēlētāja cerības apstiprināsies un traktors, golfa laukuma būvētājs ar krāsaino uzvalku īpašnieku nodrošinās, ka dzīvojam nemainīgā kvalitātē vēl nākamos četrus, varbūt pat visus desmit gadus, jo viņu no jauna ievārīto putru vēl pēc četriem gadiem vēlētajai valdībai gluži vienkārši tik viegli nebūs izstrēbt.
Komentāri