Pētījumu par populārākajām izglītības programmām pēc vidusskolas beigšanas veikusi profesionālās izvēles valsts aģentūra sadarbībā ar a/s Hansabanka. Tas publiskots dažādos
izglītības un profesionālās karjeras
izdevumos. Pētījums apliecina, ka populārākās profesijas, kuras izvēlas 12.klašu absolventi, meitenēm ir jurisprudence, ekonomika un finanses, medicīna, uzņēmējdarbība un vadība, sabiedriskās attiecības, dizains, valodniecība, pedagoģija, žurnālistika, zēniem- informāciju tehnoloģijas, uzņēmējdarbība un vadība, arhitektūra un būvniecība, militārās un kārtību sargājošās specialitātes, ekonomika un finanses, inženierzinātnes, jurisprudence, medicīna. Pētījumā minēti arī profesijas izvēles faktoru rangi, un pirmie trīs no tiem ir darbs ar cilvēkiem, augsts atalgojums, augsts izglītības līmenis. Protams, ja izvēle un to noteicošie faktori ir šādi, cilvēku, kas strādā par pavāriem, šoferiem, celtniekiem, mūrniekiem, pārdevējiem, pietrūkst. Par to, kādēļ profesijas izvēli
nosaka tieši šie faktori, pētījums nav veikts, tādēļ varu izteikt vien savus minējumus.
Domāju, ka lielākā loma skolēna nākotnes plānošanā pieder ģimenei. Un vecāki grib redzēt savus bērnus veiksmīgus, izglītotus, labi pārtikušus, bet ne darba slodzes nogurdinātus. Ko līdzīgu novēro arī Krievijas sabiedrībā, un Krievijas Izglītības akadēmijas akadēmiķis, Krievijas pedagoģiskās biedrības prezidija priekšsēdētājs Igors Bestuževs – Lada diezgan skarbi saka: „Jo viņi (vecāki) bieži vien ir gatavi savu mīļoto bērnu vai kapā iedzīt, lai tikai viņš, gluži kā kucēns no suņu izstādes, pārnestu mājās medaļu, bet pēc tam- par jebkuru cenu- arī izslavētos „vāciņus”, kas atvieglo ceļu uz prestižo, labi atalgoto amatu, kas neprasa nekādu darbu”. Ja bērnam tas izdodas, veiksmīgs ir ne tikai viņš, veik-smīga ir arī ģimene. Savu vecāku lomu teicami izpildījuši jūtas māte un tēvs, citi ģimenes locekļi.
Lai šo mērķi sasniegtu, jāiegūst laba izglītība, jāpabeidz augstskola. Tam savukārt garantiju var sniegt prestiža skola, tāda, kas spēj nodrošināt audzēkņus ar augstskolu iekarot spējīgiem „ieročiem”. To nodrošināt cenšas katra skola, jo skolu
izvēlas vecāki. Tādēļ skolas uzdevums ir popularizēt prestižās profesijas un ceļus, kā līdz tām nokļūt. Katra pamatskola gādā, lai audzēkņi tiktu sagatavoti vidusskolai, katra vidusskola – lai absolventi būtu studentu vidū. Tieši pēc viņu skaita tiek noteikts skolu reitings. To vērtē vecāki un izdara savu izvēli. Jāņem vērā, ka skolās strādā gandrīz tikai sievietes, skolotāju vīriešu ar katru gadu kļūst arvien mazāk. Un te nevar nebūt cilvēciskais faktors, kad visiedarbīgāk varam runāt par sev tuvākajām, izprotamajām tēmām.
Pārmest nevaru un negribu ne skolām, ne vecākiem, jo šodien ir tieši tāds priekšstats, sabiedrības veidots domāšanas modelis par veiksmīgu dzīvi. Arī es piekrītu viedoklim, ka izglītība ir cilvēka lielākā bagātība. Taču gribam to vai ne, ne visiem skolēniem ir iespēja kļūt par juristiem, ekonomistiem, žurnālistiem, vadītājiem. Un vai vajag? Ir taču tik daudz piemēru, kad veiksmīga dzīve izveidojas arī bez augstākās izglītības. Cilvēki, kam kabatā nav augstskolas diploma, nav norakstāmi vai zemāk vērtējami. Tikai sabiedrībā šobrīd viņi netiek pamanīti un novērtēti. Arī atalgojuma ziņā. Šobrīd uzņēmēji uztraucas par darbinieku trūkumu, jo gan kvalificētie, gan vienkāršā darba veicēji dodas prom no Latvijas. Taču, manuprāt, tās ir sekas tam, ka cilvēki nav saņēmuši pietiekamu atalgojumu. Ļoti labi saprotu vecākus, kas dodas peļņā uz ārzemēm, jo viņi jau nedodas vieglas laimes meklējumos, bet cenšas nodrošināt bērniem pašu nepieciešamāko, lai viņi varētu apmeklēt skolu, iegūt labu izglītību. Vecāki faktiski ir iedzīti strupceļā – ja paliks Latvijā, nevarēs nodrošināt
bērniem līdzekļus izglītībai, ja brauks prom, bērni paliks bez uzraudzības, kas arī nepaliks bez sekām. Un te nu jādomā gan valstij, gan uzņēmējiem. Man diemžēl nav ekonomiskās izglītības, tādēļ nevaru spriest par situāciju, kādēļ uzņēmēji tik maz maksā saviem darbiniekiem, taču man liekas, ka varbūt, ja viņi nebūvētu sev mājas- pilis, ja nebrauktu ar mašīnām un motocikliem, kuriem līdzīgi modeļi ir tikai daži pasaulē, varbūt atalgojums darbiniekiem būtu iznācis samērīgāks un šodien nebūtu jālauza galva par darba vietu vakancēm.
Protams, situācija nekad nav viennozīmīga. Noteikti ir arī citi iemesli, kādēļ situācija darba tirgū šobrīd ir tieši tāda. Te būtu jārunā arī par informācijas trūkumu. It kā jau paradoksāli, ka mūsdienu informācijas plūdos tās tomēr trūkst. Taču šodien viss ļoti ātri mainās. Agrāk izglītības iestādēs apgūstamās programmas bija ļoti konstantas, tās varēja apgūt no paaudzes paaudzē. Šobrīd tās var mainīties katru gadu, un skolotāji, vecāki un bērni nespēj izsekot līdzi piedāvājumam. Tādēļ
arvien lielāka loma būs karjeras konsultantiem, par ko sāk arvien vairāk domāt arī Latvijas izglītības sistēmā. 2006.gada vasarā 90 vispārizglītojošo skolu pedagogi katrā rajonā apguva jaunu metodiku un jaunas zināšanas skolēnu konsultēšanā karjeras jautājumos. Tas ir tikai sākums jaunai pieejai un attieksmei pret šo nopietno jautājumu. Nākotnē tiks sagatavoti speciālisti, kas palīdzēs orientēties plašajā izglītības un darba piedāvājumu laukā katrai personai gan viņa skolas laikā, gan pēc tās absolvēšanas. Tas būs viens no risinājumiem. Būs arī citi. Kādi? Tas atkarīgs no tā, kā lemsim , cik ieinteresēti būsim mēs paši. Tādēļ jāliek kopā prāti un domas, lai labāks rezultāts būtu katrai no ieinteresētajām pusēm un visai valstij kopumā. Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri