Šogad vienā datumā, svētdien (05.06.), iekrīt ne vien kristīgās baznīcās atzīmētie Vasarsvētki, bet arī Pasaules vides diena.
No bērnības jūnija sākums vienmēr asociējies ar priekpilnu, bezbēdīgu noskaņu – gan tāpēc, ka kārtējais skolas solā aizvadītais mācību gads aiz muguras, gan tāpēc, ka ārā kļūst arvien siltāks un varēja mēģināt uzspīlēt kājās pērnā gada izejamās, glaunās sandales. Tā kā esmu uzaugusi ģimenē, kur kristīgās tradīcijas allaž turētas godā, visvairāk jau pateicoties vecmāmiņai, kura visu mūžu aizvadījusi gan tiešā, gan netiešā sadarbībā ar baznīcām, tad arī vārdu savienojums “Vasarsvētki” vienmēr radīja īpašu pacilātības, svinīguma noskaņu. Bērna prātā, protams, man tas vairāk asociējās ar vienkāršu vasaras svinēšanu, to smaržīgo jūnija ābeļziedu un ceriņu gaisu.
Vasarsvētki jeb Svētā Gara nosūtīšanas svētki, kas kristīgajā pasaulē ir vieni no trijiem nozīmīgākajiem svētkiem, atpaliekot vienīgi no Ziemassvētkiem un Lieldienām, tiek atzīmēti piecdesmitajā dienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Lai arī mūsu zemē kristietība neiedzīvojās tik agri kā citviet Eiropā, tad ar Vasarsvētkiem dabiski savijas tautas pagāniskās saknes un folklora. Ar Vasarsvētkiem latviešu folklorā saistītas dažādas tradīcijas un ticējumi, kas vērsti uz veselības un labklājības saglabāšanu, piemēram, Vasarsvētkos nedrīkstot ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot, kā arī ticējums, ka Vasaras svētku rītā agri jāiet mazgāties uz upi, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos un nenāktu miegs. Par to gulēšanu, jāatzīst, mūsu folklorā ir kāds ticējums teju katriem saulgriežiem vai nozīmīgai dienai. Tas liek domāt, ka jau no sendienām esam liela gulētāju nācija. Jāteic, citu Eiropas tautu folklorā burvju līdzekļos pret miegainību mums grūti atrast konkurentus.
Papētot Vasarsvētku ticējumus, skaidrs, ka bērzu zarus un meijas izmantoja ne tikai Vasaras saulgriežos, bet arī Vasarsvētkos. Kāds ticējums vēsta, ka sestdienā pirms Vasarsvētkiem meitas sendienās tīrīja un kopa māju un pagalmu, kā arī pušķoja visu ar bērziem, ievu un pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem. Arī šeit atļaušos piebilst, ka gaužām līdzīgas tradīcijas ar ozolu, bērzu, pīlādžu zaru izmantošanu māju dekorēšanai ir arī, piemēram, ķeltu tradīcijās. Pie mums sendienās meijas tika liktas gan mājas, gan saimniecības ēku durvju priekšā un pie vārtiem, tās nesa istabās, klētī, kūtī, rijā. Puķes un meijas lika pie katras gultas -veselībai, labklājībai un labai saimniekošanai. Gan zālēm, gan meijām, ja tās saglabāja un izžāvēja, piemita dziednieciskas īpašības. Tāpat tautas gudrība vēsta: “Ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem, būs auglīga vasara.” Ņemot vērā šī gada pavasari, zemnieki noteikti var atviegloti nopūsties – pērkons, šķiet, ir paspējis noducināt pār mums jau vairākkārt.
Šajā svētdienā varēsim ne vien doties uz dievkalpojumu un pēcāk mieloties pie svētku galda starp pīlādžziediem vāzēs un bērzu meijām ap durvju ailēm, bet arī piedomāt kādu gaišu domu, veltītu mūsu planētai, jo 5.jūnijs ir arī Pasaules vides diena. Šogad atzīmējamās dienas tēma ir “Tikai viena Zeme”, tās galvenais uzsvars uz to, kā ilgtspējīgi sadzīvot harmonijā ar dabu, kā mūsu visnotaļ pasauli iznīcinošo dzīvesveidu padarīt daudz ekoloģiski draudzīgāku un zaļāku gan globālā, gan valstiskā, gan individuālā līmenī. “Tikai viena Zeme” savulaik bija 1972.gadā Stokholmā notikušās konferences moto. Domāju, šie trīs vārdi ir jāatkārto biežāk, lai katram, kam paradums piemēslot vietējos mežus, dedzināt pļavu pāraugušo zāli pavasaros vai vecās mājas podiņu krāsnī nokurināt plastmasas atkritumus, kam acīmredzami iztrūkst vainas sajūtas par paveikto, šie vārdi iegulst sirdī.
Priecīgus Vasarsvētkus!
Komentāri