Pēdējā Cēsu novada domes sēdē, klausoties informatīvo jautājumu par vecā tirgus teritorijas attīstību, ne uz mirkli nepameta “deja vu” sajūta. Proti, esmu šo jau dzirdējis ne reizi vien daudzu gadu garumā.
Patiesībā situācija komiska, vieni jau gadiem stingri prasa, kad būs, bet otri – tikpat pārliecinoši saka – būs! Un abām pusēm labi, vieni pajautājuši, otri atbildējuši, un kādu brīdi atkal var mierīgi dzīvot. Bet iedzīvotāji un pilsētas viesi tikmēr skatās uz šo teritoriju un domā, ka tas laikam kaut kāds pilsētvides rezervāts, kur cilvēks nedrīkst iejaukties, lai notiek dabiski procesi.
Kad minētajā domes sēdē deputāte Biruta Mežale jautāja kapitālsabiedrības “Cēsu tirgus” pārstāvjiem, vai tiešām viņi tic, ka tas kādreiz būs, un valdes priekšsēdētājs teica – es ticu un ceru, ka kādreiz tas arī notiks -, prātā nāca asociācijas no Bībeles.
Viņa pārliecība lika atcerēties vārdus no Jaunās Derības, ko Jēzus saka saviem mācekļiem: “Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies! Un nekas jums nebūs neiespējams.”
Tirgus kontekstā tas skanētu, ja man būtu tāda ticība, kā kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētājam, nekas man nebūtu neiespējams. Taču nepārceļas tas kalns… Laikam jau man tā ticība nav tik liela, un, šķiet, ka retajam vēl ir ticība redzēt šajā vietā kaut kādu tirdzniecības kompleksu. Es pat teiku, ka nu jau ir cerība, lai tas tur nebūtu, bet lai vieta rastu kādu tiešām mūsdienīgu izskatu un pielietojumu. Šī vieta ir pelnījusi ko daudz labāku!
Interesanti arī sekot tam, kā attīstītājiem izdodas atrast iemeslus, kāpēc nekas nenotiek, lai gan tā jau sena patiesība, ka atrast iemeslu nedarīt vienmēr ir vieglāk, nekā darīt! Un tas nekas, ka, kamēr no vecā tirgus attīstītājiem dzirdēti lūgumi pēc projekta atlikšanas, neskaitāmas būves valstī, arī Cēsīs, ir tapušas, top, veiksmīgi attīstās un tām nekas nav traucējis, bet vecais tirgus stāv, kā stāvējis. Jo, lūk, ir objektīvi iemesli…
Man tomēr liekas, ka tas ir arī pašvaldības nevarības pierādījums. Šajos gados bija jāatrod instrumenti, kā situāciju mainīt, vai nu laužot līgumu, vai panākt tā virzību. Tagad tiek teikts, cerams, ka augustā darbi sāksies! Tiešām?! Augustā?! Atgriežoties pie Bībeles, vienā no zināmākajām rakstu vietām no 1.vēstules korintiešiem ir teikts: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” Var prognozēt, ka nākamajā domes sēdē, kad atkal kārtējo reizi kapitālsabiedrību izsauks atskaitīties par šo jautājamu, tās pārstāvji izmantos iespēju paust arī savu mīlestību pret šo projektu, jo tik ilgi ar to dzīvots, ka, iespējams, grūti no tā vienkārši atteikties. Tas būtu, kā pārtraukt ilgstošas attiecības. Kā teikts Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēkos” – esam tik ilgi cerējušies, un tagad to atmest?
Jo ilgāk šis process velkas, jo vairāk rodas sajūta, ka tur jābūt kaut kādiem neredzamiem zemūdens akmeņiem! Kāpēc vieni negrib sākt un otri ļauj tam vienkārši tā notikt. Neesmu uzņēmējs, bet no biznesa viedokļa situācija liekas īsti neizprotama. Tiešām labāk maksāt nomas maksu, neko neiegūstot pretī? Ja vien tur nav kādas citas “biznesa idejas”, par ko, kā teikts kādā dziesmā, – to tik zina es un viņš, un vēl mēnestiņš.
Komentāri