Pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka Dienvidu tilts, kas pašlaik top Rīgā, ir ne tikai ļoti dārgs — tas būvēts tā, ka celtnieki atbildību par to uzņemties nevēlas. Būvnieki konstrukcijai, kas kopumā izmaksās pusmiljardu latu, dod vien trīs gadu garantiju.
Šāds īss garantijas laiks gan nenozīmē, ka pēc trim gadiem tilts sagāzīsies vai to būs jāsāk pārbūvēt. Gan jau piepildīsies solījumi, ka tiltam kapitālais remonts nebūs vajadzīgs gadu desmitiem un bez lieliem ieguldījumiem tas droši būs lietojams līdz pat simts gadiem.
Iegādājoties kādas preces veikalā, neuzskatām par lielu mīnusu to, ka garantija parasti ir Latvijas likumdošanā noteiktie divi gadi. Pērkot jaunu mašīnu vai ko citu, mēs zinām, ka tā bez īpašām problēmām kalpos arī pēc ražotāja dotā garantijas termiņa beigām. Un tomēr ražotāja dots ilgs garantijas termiņš rada lielāku uzticamību, un tas ir viens no veidiem, kā pievilināt pircēju. Uzmetot ātru skatienu jaunu automašīnu piedāvājumam, var redzēt, ka tepat Latvijā izplatītāji piedāvā ne tikai trīs, bet pat piecu gadu garantiju. Turklāt automašīnai, atšķirībā no tilta, nav jākalpo gadu desmiti un simti.
Galvojot par savu preci, tirgotāji vēlas piesaistīt pircējus un norādīt uz priekšrocībām. Būvniekiem tas nav nepieciešams. Lai gan viņiem jāuzvar konkursā, tomēr Dienvidu tilta gadījumā tas bija formāls. Lielo būvnieku konkurence pie mums nav tik liela, lai cēlējs savu labumu pār citiem būtu spiests pierādīt daudzos un dažādos veidos. Pietiek, ja atrodas kāds, kas ir ar mieru celt, un ja abas puses vienojas par naudas aspektiem. „Ja mēs prasītu tilta būvniecībai desmit gadu garantiju, tad ar mums neviens līgumu neslēgtu,” laikrakstam „Neatkarīgā Rīta Avīze” sacīja par projektu atbildīgā pašvaldības amatpersona — Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta būvniecības plānošanas un attīstības nodaļas vadītājs Eduards Raubiško.
Ja no tiesas ir tā, ka prasība garantēt vismaz desmit gadu ilgu posmu, kurā restauratoriem pie būves ne pirksta nebūs jāpiedur, atbaidītu visus potenciālos celtgribētājus, tad tā ir drošākā zīme, ka Latvijas būvniecība nespēj galvot par kvalitāti. Tas paskaidro, kāpēc jaunajos dzīvojamo namu projektos pēc pāris gadiem sienās veidojas plaisas un drūp apmetums. Tas paskaidro, ka šis nav laikmets, kad kaut ko cēla vismaz gadsimtam.
Varam sevi mierināt, ka būvniekiem diez vai ir izdevīgi strādāt tik slikti, lai pēc dažiem gadiem tilta konstrukcijās parādītos pirmās plaisas. Galu galā šī ir teju vai gadsimta būve (Gaismas pils vēl nav uzslieta), un būvētāji veikumu droši vien izmantos par vizītkarti savai varēšanai realizēt lielus projektus. Sabrucis Dienvidu tilts viņiem būtu lielākā antireklāma. Turklāt, ņemot vērā visai skandalozo slavu un aizdomīguma plīvuru, tāpat ir sagaidāms, ka masu saziņas līdzekļi Dienvidu tilta turpmākajiem piedzīvojumiem sekos līdzi ar visai lielu interesi. Šāda uzraudzība tilta cēlējiem liek būt piesardzīgiem pret iespēju, ka viņu meistardarbs varētu būt nekvalitatīvs. Tomēr par ļaunu nenāktu, ja Būvniecības likumā tiktu ieviestas izmaiņas, kas samērotu būvju grandiozumu ar būvētāja atbildību un garantijas termiņiem. Jāpalīdz būvētājiem saņemties, lai tie atzītu materiālu atbildību par savu veikumu.
Šajā situācijā mums neatliek nekas cits, kā optimistiski sevi mierināt, ka nekas traks taču Dienvidu tiltam nenotiks. Visi esam pieauguši cilvēki, visi savu darbu darām atbildīgi, un neviens negrib riskēt ar reputāciju. Tomēr tas ir tas pats, kas pirkt dārgu preci, bet veikalā nepaņemt čeku, un mājās iet ar domu, ka parasti jau viss darbojas, kā tam jādarbojas, un arī šoreiz nekas slikts nenotiks. Varbūt nenotiks arī. Varbūt tilts, vides un cilvēku ietekmes neskarts, stāvēs ij visus simts gadus un vēl ilgāk.
Šādas cerību iespējas nespēj uzlabot muļķīgo situāciju, kurā nonākusi Rīga. Nepietiek jau ar to, ka tilta visu triju kārtu pabeigšana maksās milzīgu naudas summu — pusmiljardu latu (ieskaitot kredītprocentus). Vienīgais, ko par to zinām — lielās naudas summas veido un kāpina vispārējā dārdzība, taču šaubas par šo skaitļu adekvātumu būvētājiem un pārraudzītājiem tā arī nav izdevies novērst. Nu nācis otrais trieciens — izrādās, neviens ilgtermiņā ne par ko neatbild. Bet Rīga tilta būvniecībai ņemto kredītu maksās — iespējams, pat 1,7 miljonus latu mēnesī. Iespējams, pilsētai sanāks tāpat kā tiem ļaudīm, kas paņēmuši kredītu, lai par astronomiskām naudas summām nopirktu padomju laika dzīvokļus, kuru reālā vērtība ir krietni mazāka par burbuļa laikā uzpūsto. Visi vienā laikā dzīvojam un vienas kļūdas solidāri pieļaujam.
Komentāri