Kopš pagājušās nedēļas Krievijai ir jauns prezidents, taču nekādas pārmaiņas tā dēļ Krievijas politikā nav gaidāmas. Tā ir jauna seja, kas atsvaidzina Kremļa portretu galeriju, taču uzreiz nenozīmē jaunu kursu.
Krievijas līdzšinējais vadītājs Vladimirs Putins tagad ir Krievijas Ministru prezidents. Šajā vietā viņu iecēla Krievijas jaunais prezidents Dmitrijs Medvedevs, kuru pašu iecēla (panākot ievēlēšanu) V. Putins. Šis gājiens no radošās pieejas viedokļa nedaudz līdzinās pozitīvisma kampaņai pirms Latvijas pagājušajām Saeimas vēlēšanām. Atšķirība tikai tāda, ka Krievijā situāciju skaitļotājiem patiešām izdevās teju nevainojami izveidot tādu kombināciju, kāda pašiem nepieciešama, turpretim Latvijā partijas dabū noblēdītos līdzekļus atmaksāt valsts kasē.
V. Putins aiz sevis atstāj stipru, ekonomiski stabilu valsti ar lielu teikšanu pasaules notikumos. Aizvien vairāk pieaugošais naftas un dabasgāzes eksports un aizvien pieaugošās šo resursu cenas ļauj pret klientiem īstenot tādu politiku, lai tie būtu paklausīgi — nepratīsieties, atslēgsim! Turklāt līdz šim tāda politika nav traucējusi ar naftas un dabasgāzes palīdzību uzlabot valsts ekonomisko situāciju. Krievija mācējusi izmantot jomas, kurās sadarbības valstīm nav pienācīgas gatavības pretoties, un enerģētika ir viena no tām. 40 procenti Eiropas enerģijas resursu tiek iepirkti Krievijā. Un pārskatāmā nākotnē te nekas nemainīsies.
Krievija V. Putina vadībā ir sapelnījusi arī pamatīgas valūtas rezerves, kā arī kļuvusi par cienījamu partneri starptautiskajā politikā. Aizvien skaļākās iebildes pret ASV dominēšanu un iebilžu rezultāti rāda, ka ar Krieviju rēķinās un ka tā pēc pagājušā gadsimta 90. gados pārciestā Padomju Savienības sabrukuma šoka paceļ galvu aizvien cienīgāk. To varēja redzēt arī 9. maija parādē Maskavā, kur Krievija demonstrēja savu militāro varenību, smagos ieročus ieskaitot.
Ko šajā situācijā var darīt D.Medvedevs, bijušais gāzes monopolista „Gazprom” vadītājs un premjerministra pirmais vietnieks? Lai kādas būtu viņa attiecības ar V. Putinu, viņam ir jāturpina V. Putina iesāktais. Un tas jādara nevis tāpēc, ka viņš varbūt ir V. Putina ieliktenis bez spēcīga viedokļa par notiekošo. Pat ja arī tas tā būtu, tas nav svarīgi, svarīgs ir cits aspekts, proti: tas, kā virzīta valsts pēdējos gados, darbojas. Krievija attīstās, aug, un tas patīk vēlētājiem pašu mājās un rada cieņu sadarbības partneriem Rietumos. Kamdēļ kaut kas būtu jāmaina? Naidīgas vai saspīlētas attiecības ar Rietumiem Krievijai ilgtermiņā vajadzīgas nav, taču tai nav vajadzīga arī laipna un pretimnākoša loma. Paskatīsimies kaut vai, kādā veidā Krievija no Latvijas atguva Abreni — pastāvot uz savu un vēlāk nospiežot uz kādām citām podziņām, lai mainītu sadarbības partneru domas. Un, kad tās mainītas, tad tādu valsti kā Latvija arī turpmāk var zelēt, pārmetot demokrātijas trūkumu un cilvēktiesību neievērošanu pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Ar nekādām asām runām D.Medvedevs kopš zvēresta nodošanas nav izcēlies, un tā vien jau ir laba zīme. Vēl laba zīme, ka zvēresta nodošanas runā D.Medvedevs solīja strādāt pie pilsonisko un ekonomisko brīvību attīstīšanas Krievijā, kā arī pie tā, lai izbeigtu „tiesisko nihilismu”. Kā viņam ar to veiksies, redzēsim. Tā pašlaik domā arī Eiropas Savienība, un pirmā iespēja tam būs jau nākamajā mēnesī ieplānotā Eiropas Savienības un Krievijas līderu tikšanās Sibīrijā.
Taču visinteresantākais būs vērot, kā V. Putins ar D.Medvedevu savā starpā dala varu. Jaunajam prezidentam būs jābūt spēcīgam, lai izkļūtu no Krievijā un arī ārzemēs populārā V. Putina ēnas. Izkļūt viņam būtu grūti, ja V. Putins formāli atstātu Krievijas politiku, savukārt tagad, kad viņš tepat tuvumā darbosies, lai pildītu apņemšanos padarīt Krieviju ar pasaules finansiālo un tehnoloģisko centru, militāro līderi, būs vēl grūtāk nošķirt, kas ir D.Medvedeva viedoklis un kas — V. Putina. Un, ja viedokļi atšķirsies, pirmie, kas būs nesaprašanā, būs pilsoņi, jo Krievijā tomēr ir ierasts, ka pie varas vienlaicīgi ir tikai viens spēcīgs līderis.
Pirms jaunais Krievijas prezidents ir devis skaidru ziņu par savām metodēm un pieejām, politikas vērotāji prognozē, ka viņš būs pragmatiskāks. Un tas, ka jaunais prezidents pāris dienas pēc stāšanās amatā nav pasteidzies bilst kādu dusmīgu vārdu Rietumu virzienā, ir uzskatāms par labu zīmi.
Latvija pēdējo gadu laikā ir izrādījusi vēlmi sadarboties ar Krieviju, lai ko tas maksātu. Tā kā šī vēlme ir tik liela, ka to neaptur arī ne pārāk glaimojošie vārdi, ko V. Putins un citi politiķi ir veltījuši Latvijai, tad nav domājams, ka, jaunajam valsts vadītājam turpinot iesākto Krievijas politiku, kaut kas liels mainīsies Latvijas un Krievijas attiecībās. Labākajā gadījumā varētu tikt aiztaupīts pa kādam nepamatotam apvainojumam.
Komentāri