Intervijā žurnālam “Forbes Life”, kas iznāk arī krievu valodā, Aleksejs Levinsons, Levadas centra Sociālo un kultūras pētījumu nodaļas vadītājs, saka, ka Krievijā dzīvo ļoti daudz nabadzīgu, slikti informētu un ikdienas rūpju nomāktu sieviešu, jo valstī ir liela demogrāfiskā bedre. Tādiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi, lai būtu vara, kuru viņi uzskata par stipru un uzticamu, viņiem vajadzīga sajūta, ka viņi dzīvo lielā un dižā valstī. Citiem vārdiem sakot, ja dzīve ir nožēlojama, tad tā jākompensē ar dižas valsts sajūtu. Daudzi gados jauni cilvēki ir aizbraukuši no Krievijas, tā arī nesagaidījuši tādu dzīvi “kā Rietumos”.
Levinsons arī atzīst, ka Krievijā ir izveidojusies cenzūras sistēma, iedzīvotāji to zina un domā – tāda ir vajadzīga. Levinsons arī skaidro, ka tie, kuri visu informāciju iegūst Krievijas Televīzijas kanālos, protams, zina, ka pastāv internets, un to arī izmanto. Tomēr sociālie tīkli tiek izmantoti gandrīz tikai dažādu sadzīves un izklaides jautājumu apspriešanai. Masu apziņā cenzūra ir vajadzīga, lai cīnītos pret sociālo vardarbību, aizstāvētu tikumību no pornogrāfijas un pedofilijas. Viņi arī zina, ka internetā var atrast daudz slikta, tādēļ, viņuprāt, cenzūra tiešām ir vajadzīga.
Piemēram, internetā karstas diskusijas notiek par to, kas notiek ar Tretjakova galerijas direktoru, lai gan lielākā daļa diskutētāju pat nezina, kā viņu sauc. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka tikai pieci procenti lielo pilsētu iedzīvotāju apmeklē muzejus un teātrus un reti kurš no šiem cilvēkiem zina, kāds ir Tretjakova galerijas direktora uzvārds. Levinsons teic, ka vairākumam iedzīvotāju ir vienalga, kas tajā galerijā vai teātros notiek, it sevišķi jau to administrācijās. Tas ir jautājums, par ko lielāko tiesu interesējas ierēdņi un deputāti, viņus tas uztrauc, jo viņi ir sapratuši varas sūtītos signālus – aizsardzība no kaut kā nepareiza šodien ir galvenais. Viņi ir dedzīgi pašu izveidoto un izdomāto pārkāpumu meklētāji, it sevišķi jautājumos par valsts vēsturi. Tad karjera un reputācija varas acīs ir garantēta. Dažs labs no viņiem ir pārliecināts, ka sabiedrību var sašūpot režisoru, mākslinieku un žurnālistu radošā un nekontrolētā darbošanās.
Var jautāt, kāpēc varas skatījumā vērtību un ideoloģijas “seja” ir tik svarīga? Kopš iebrukuma Ukrainā jeb “specoperācijas”, kā vara to dēvē, valsts pašvērtējuma nozīme ir pieaugusi tūkstoškārt. Šobrīd cietumsods tiek piespriests par to, ko pirms dažiem gadiem pat nepamanīja, neievēroja. Levinsons skaidro, ka esošais režīms Krievijā ir daudz noturīgāks, nekā tas izskatās pašiem šī režīma sargiem. Viņaprāt, iedzīvotāju attieksme pret varu un armiju liecina, ka tā nebalstās uz bailēm, represijām vai pat uz propagandas. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā armija pat kādu laiku tika vērtēta daudz augstāk nekā prezidents. Vēlāk, tāpat kā daudzus gadus, iedzīvotāji visaugstāk atkal vērtēja prezidentu, tad armiju un specdienestus, un baznīcu. Putina režīms tādu attieksmi ir tikai nostiprinājis.
Levinsons arī uzskata, ka pamazām atgriežas pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu kontroles sistēma. Noņemt izrādi, slēgt izstādi muzejā, aizliegt publicēt grāmatu – Krievijas Kultūras ministrija izmanto sistēmu, kas ministrijā tika izveidota jau 1947. gadā. “Tā, kā mēs dzīvojam, tā ir jādzīvo,” domā cilvēki.
Vaicāts, vai tad nav izaugusi jauna paaudze, kas piedzīvojusi vārda brīvību, Levinsons saka, ka deviņdesmitajos gados notika mēģinājumi izveidot citu domāšanu un izpratni – proti, ka apkārt nav tikai ienaidnieki. Aptaujas toreiz liecinājušas, ka cilvēki bijuši apjukuši, jo Krievija taču ir diža valsts, bet dižai valstij ir ienaidnieki, un tas rada un vairo pašcieņu. Sociologs intervijā arī atceras, ka toreiz Jurijs Levada, centra dibinātājs, reiz sacījis, ka Krievijai tika dotas tiesības un brīvība, bet “mēs to nepaņēmām”. Tam, kas nav iekarots, Krievijas sabiedrības acīs nav vērtības, tas aiziet, kā atnācis.
Toreiz aptaujās, vaicāti, kādas tiesības un brīvības viņiem ir vissvarīgākās, vairākums iedzīvotāju atbildējuši, ka tās, piemēram, ir tiesības uz medicīniskajiem pakalpojumiem. Tātad – galvenās sabiedrībā bija sociālās, nevis pilsoniskās jeb cilvēktiesības. No cilvēktiesībām svarīgākās iedzīvotājiem bijušas tiesības izbraukt no valsts un tajā iebraukt, un tā atbildējuši gados jaunākie iedzīvotāji.
“Tāpēc es kā cilvēks, kuram ir jāpastāsta, ko domā Krievijas sabiedrība, esmu spiests teikt, ka nelielai, bet nozīmīgai sabiedrības daļai ir ļoti grūti un nevēlami redzēt, dzirdēt un zināt. To, kuri protestēja pret režisoru un mākslinieku represijām, Krievijas Federācijas iedzīvotāju vidū ir ļoti maz. Krievu mākslas, Krievijas atbrīvošanas kustības nozīme pārējiem cilvēkiem ir niecīga. Lai cik rūgti būtu dzirdēt šos vārdus, mums visiem ir jāsaprot, ka tieši tā sabiedrība darbojas valstī ar aptuveni 100 miljoniem pieaugušo,” intervijas noslēgumā saka Levinsons.
Komentāri