Politiku mēdz dēvēt par kompromisu mākslu, bet nereti robeža starp saprātīgiem kompromisiem un to, ko var nosaukt par politisku tirgu, ir visai trausla. Valsts prezidenta kandidatūras izvirzīšana un vienošanās, par ko balsot, var kļūt par tirgu, kurā katrs sev mēģina sarunāt lielāko labumu. Tiesa gan, pagaidām vismaz publiski skaļu paziņojumu nav. Valsts prezidents Egils Levits ir paudis, ka kandidēs, ja kāda partija to piedāvās. Koalīcija, izņemot Apvienoto sarakstu (AS), kurš noteikti gribēšot savu kandidatūru, neko daudz nepauž. Dažs labs no AS gan ir izteicies, ka vajadzētu uzņēmēju Uldi Pīlēnu, bet Pīlēna kungs vismaz pagaidām klusē. Jaunā Vienotība (JV) negrasoties rīkot lielas kaujas, bet pievienošoties koalīcijas vairākumam. Nacionālā apvienība jautāšot partijas biedriem, vai viņi gribētu balsot par Egilu Levitu. Opozīcija ir paziņojusi, ka par pašreizējo Valsts prezidentu nebalsošot gan. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) teic, ka viņiem esot savas kandidatūras, bet Rosļikovs ar “Stabilitāti” un Šlesers ar “Latvija pirmajā vietā” it kā varētu balsot par Uldi Pīlēnu.
Saeimā ir nerakstīts likums, ko vairāk vai mazāk ievēro – koalīcijas partijas parasti valsts augstākos amatus sadala savā starpā. Apvienotajam sarakstam ir Saeimas Prezidija priekšsēdētāja amats, Jaunajai Vienotībai – premjera amats, tādēļ var domāt, ka Nacionālā apvienība pieprasīs sev Valsts prezidenta amatu. Protams, NA var izlemt atbalstīt Egilu Levitu, un, visticamāk, to bez lielām iebildēm droši vien atbalstīs arī Jaunā Vienotība. NA no saviem esošajiem politiķiem lielas izvēles nav, ja negrib izskatīties nenopietni. Manuprāt, gadījumā, ja NA neatbalstīs pašreizējā prezidenta kandidatūru, tad atliks izvirzīt vai nu aizsardzības ministri Ināru Mūrnieci, kura Saeimas priekšsēdētājas amatā pavadītajos gados ir iemācījusies runāt un izskatīties pietiekami respektabli, vai arī būs jāmeklē kāds no malas.
Domāju, politiskais tirgus var veidoties saistībā ar Apvienoto sarakstu, kuram diezgan raksturīga ir tā dēvētā “hozjaistveņņiku” jeb saimniekotājiņu domāšana. Lielais jautājums, vai Uldis Pīlēns būs ar mieru atteikties no savas visu mūžu būvētās biznesa impērijas, lai kļūtu par Valsts prezidentu? Jo, raug, lai kļūtu par Valsts prezidentu, Pīlēnam bizness būs jāpārdod. Diez vai Pīlēna kungs riskēs biznesu it kā pārdot, bet patiesībā to uz laiku nodot starpniekiem. Nav vairs tomēr 90. gadi, kad tādas lietas bija gandrīz vai norma, arī tiesībsargājošās iestādes un žurnālisti ir kļuvuši gan gudrāki, gan ziņkārīgāki.
Protams, AS var kādu laiku tielēties, ka Pīlēna kungs tomēr gribētu, pat ja patiesībā tā nebūtu. Tas, ka Pīlēnu atbalstītu Rosļikovs un Šlesers, manuprāt, AS nemulsinātu, tāpat kā diez vai NA mulsinātu, ja viņu izraudzīto prezidenta kandidātu nevarētu ievēlēt bez ZZS atbalsta. Pēc jezgas ap Ogres mēra Helmaņa draudzīgo attieksmi pret sankcionēto Avenu NA varbūt jābūt uzmanīgākiem, bet patriotiski saukļi parasti aizsedz visu.
Īsi sakot, domāju, ka gaidāms īsts politiskais tirgus, kurā partijas mēģinās sev “ietirgot” kādus amatus vai labumus. Laiks rādīs, vai šajā tirgū partijas atcerēsies par Latviju vai domās tikai par sevi.
Komentāri