Kristīgajā pasaulē sācies gavēņa laiks, kas 40 dienu garumā ved pie Lieldienu notikuma. Patiesībā tās ir nedēļas, kad par gavēšanu var padomāt ikviens, jo ieguvums būtu katra garam un miesai.
Izdzirdot vārdu “gavēnis”, mēs iedomājamies atturību no ēdiena, taču gavēnis neattiecas tikai uz to, ko izvēlamies maltītēm. Sarunās bieži dzirdēts, kā saprast, no kā atteikties, ja ir vēlme gavēt. Viss ir vienkārši: brīdī, kad jūti, ka bez kaut kā nevari dzīvot, no tā jāatsakās. Kafija, alkohols, sociālie tīkli, saldumi, arī sūdzēšanās, aprunāšana, kurnēšana – pietiek atteikties no kāda sava kārdinājuma. Gavēnis ir labākais laiks izvērtēt savu attieksmi pret cilvēkiem, lietām un darbiem, jo bieži vien tā ir neticami virspusēja. Ikdiena ir tik strauja, tik piepildīta, ka mums nav laika apstāties, padomāt, pārdomāt par savām attiecībām ar citiem.
Šis būtu piemērots laiks veikt tādu kā savas ikdienas monitoringu, fiksējot, cik laika tērējam televizoram, datoram, sociālajiem tīkliem, citām nodarbēm, tad sarēķināt minūtes un saprast, kas ir tavas dzīves prioritātes. Tagad taču mobilajā telefonā katras dienas beigās var paraudzīties, cik laika ierīce noēdusi, un, ļoti iespējams, šie rādījumi ne vienu vien pārsteigs. Varbūt uz gavēņa laiku var uzlikt laika limitu, cik sev atļaut pavadīt tālrunī. Tas gan nenozīmē, ka to vajadzētu kompensēt ar televizora skatīšanās laika palielināšanu. Ir taču arī tādas nodarbes, piemēram, grāmatu lasīšana. Varam padomāt, kad pēdējo reizi lasīta dzeja? Iespējams, kāds noputējis izdevums plauktā ir, paņemiet, atveriet, palasiet, un redzēsiet, ka arī šī nodarbe var aizraut.
Gavēnis savā būtībā ir jēgas meklēšanas laiks, saprast, kas esam šajā pasaulē, ko varam tai dot, ko dot apkārtējiem. Atturoties no kāda ēdiena, mēs sagādāsim sev iespēju no jauna iepazīt tā garšu. Ierobežojot izklaides, nevajadzīgas sarunas un virspusēju spriedelēšanu, no jauna varēsim izprast, kāda milzu vērtība ir cilvēciskajām attiecībām, mākslai, literatūrai.
Runājot par gavēni, ir vēl kāda joma, kurā daļai cilvēku būtu vērts ievērot atturību. Proti, šis būtu laiks, lai pasekotu tam, ko runājam. Atzīsim, cilvēki nepārtraukti slīgst vārdu plūdos, kuriem pārsvarā nav nekādas vērtības. Mēs to saucam par tukšu runāšanu un to dzirdam ik uz soļa. Varbūt gavēšana var būt arī – nerunāt lieku, neieslīgt vārdu, sarunu plūdos. Feisbukā izlasīju labu atziņu: “Labāk klusēt līdz brīdim, kad tev ko jautās, nevis tukši muldēt līdz brīdim, kad tev liek aizvērties.”
Ja pārdomājam savus vārdus, apzināmies to jēgu, varam secināt, ka dažkārt nevainīgs joks, kas pateikts neapdomīgi, var novest pie visbēdīgākā rezultāta. Viens vārds var kļūt par pēdējo pilienu, kas pārpildījis cilvēka izmisuma kausu. Mēs patiešām nespējam iedomāties, kā nepārtraukti cits citu ietekmējam ar vārdiem.
Gavēnis piedāvā iespēju uz brīdi izkāpt no ikdienas un pievērst uzmanību lietām, kas ir lielākas par mums. Mūsu ikdiena ieskauta patērētāju kultūrā, patērējam pilnīgi visu: ēdienu, lietas, līdzekļus, dabas resursus, citu cilvēku dzīvi. Bet varbūt tiešām ir vērts apstāties, atskatīties uz kādu savas dzīves posmu un saprast, ko esam darījuši pareizi, kur nošāvuši greizi, kur vajadzētu mainīties. Gavēnis vienmēr ir bijis sevis apzināšanās un sakārtošanas laiks.
Komentāri