Par neko citu vairs nerunā – par cenām, karu, svētkiem un kovidu. Tie tieši vai netieši skar katru. Domas riņķo un ik pa laikam atgriežas, uzjundot nezināmo – kas būs.
Par to, ka viss kļūst dārgāks, vairs nebrīnās, bet sarunām temats ir neizsmeļams, kaut skaidrs, ka kaut ko ietekmēt var visai maz. Karš Ukrainā – notikumi, kas nebeidzas, sasprindzina prātu un liek aizdomāties par lietām un vērtībām, kurām ikdienā nebija ne laika, ne tās šķita svarīgas.
Bet ir taču vasara, un tos dažus mēnešus gribas aizmirst problēmas, kas ir šodien, kas būs rīt. Vasara ir jāsvin. Vismaz Latvijā. Tad varēs pārdzīvot drūmo rudeni un auksto ziemu. Un svinēt mēs mākam. Nedēļu nogalēs afišas aicina uz teju katru novadu un pilsētu, jo tur būs ko redzēt, dzirdēt, baudīt. Cilvēku simti priecājas. Un kopā ar viņiem kovids. Kur vēl labāk atrast jaunas mājvietas, apgūt jaunas teritorijas! Slimība izplatās. Katru dienu uzzinām, ka kāds pazīstams inficējies. Kur, kas to lai zina, ja bijis tik daudzviet, saticis ne mazums cilvēku un tie tāpat.
Svētki notiek ne tikai ar koncertiem, izrādēm, ballēm, arī piedāvājumiem turpat baudīt dažādus ēdienus. Tas piederas vasarai un pasākumiem brīvā dabā. Bet vai ir kur nomazgāt rokas? Cik daudzviet svētku rīkotāji par to padomājuši? Kovidam tāds sīkums patīk. Vai nākamnedēļ atkal būs jauni saslimušo rekordi?
Teju katri lielāki svētki nav iedomājami bez tirdziņiem. Tur var nopirkt vajadzīgus un nevajadzīgus meistardarbus un kārumus. Jo plašāki svētki, jo cenas lielākas. Pircēji būs – tirgotāji to saprot, jo apmeklētāji nākuši atpūsties, grib sev kaut ko atļauties, prātā gan nodomā, ka iekārotais dārgs, bet ko nu knapināsies. Tāda jau cilvēka būtība, gribas taču svētkos sajusties brīvam. Pēc tam varēs kost lūpā un sev pārmest, ka varbūt darīts nepareizi.
Viss tik dārgs, bet dzīvojam vienreiz! Taupīt, domāt par rītdienu, par to, ka varbūt nav īstais laiks tērēt naudu izklaidei, vienkārši negribas. Tāpat kā svētku rīkotājiem, visbiežāk jau pašvaldībām, negribas atņemt iedzīvotājiem pierasto dāvanu – koncertus, balles. Nav jau tīkami dzirdēt, ka citur bijis kas labāks, vērienīgāks, interesantāks, ka citus gadus bijis kas jauns, savdabīgs, bet šoreiz viss tik pierasti un vienkārši.
Tā arī dzīvojam. Runājam, cik grūti – cenas tikai palielinās, karš Ukrainā nebeidzas un ietekmē visu pasauli, kovids stāv pie namdurvīm-, bet domājam, kur brīvdienās aizbraukt uz kādiem svētkiem, kur šoreiz sapulcēsies visvairāk ļaužu un noteikti varēs satikt sen neredzētus draugus. Tā teikt, domājam vienu, runājam ko citu, bet darām…
Komentāri