Šajos svētkos cilvēkos bija daudz labestības, mīļuma un izpratnes. Kā vēsta kāds no interneta dzīlēm nācis ieraksts: “Dziesmu svētkos Rīga ir tāda, kāda tā būtu bijusi bez kādreizējās okupācijas: latviska, kulturāla, smalka, tīra, pilna priecīgiem, laipniem, laimīgiem, pieklājīgiem cilvēkiem.”
Un pēc noslēguma koncerta lielā sadziedāšanās un dancošana līdz pat astoņiem rītā. Dziedošie tramvaji un autobusi, ar kuriem pēc noslēguma koncerta Mežaparkā mājās devās tie dziedātāji un klausītāji, kuri nepalika uz sadziedāšanos un dancošanu, jau ir kļuvuši par neatņemamu Dziesmu un deju svētku daļu. Šķiet, šie svētki mūs visus darīja labākus un dāsnākus. Koklētājs, kurš Mežaparka alejā, kas ved uz Sidraba birzi, visus sagaidīja un pavadīja ar savas kokles skaņām, ierakstīja feisbukā: “..rītausmā nebeidzama plūsma ar ļaudīm tautastērpos turpināja nākt no estrādes. It kā būtu atvērušies kādi mītiski vārti, caur kuriem nāk latvju tauta. Cauri naktij un līdz pat rītausmai man bija tas gods viņus sagaidīt ar kokles mūziku.”
Protams, kā jebkurā pasākumā, arī šajos svētkos bija aizķeršanās un negludumi, šķiet, ka viens no lielākajiem bija garās rindas, dziedātājiem un dejotājiem vismaz stundu gaidot pusdienas. Tomēr pēc kritikas viļņa sociālajos tīklos tas ātri tika atrisināts, piesaistot vairāk cilvēku. Arī par noslēguma koncerta “Kopā augšup” režiju droši vien tiks runāts, un, manuprāt, to ir vērts darīt, jo koncerta sākuma daļa, pēc manām domām, bija izstiepta, bez skaidra skatījuma, tāpat arī nobeigumā nebija vienas kulminācijas, bija it kā vairāki koncerta noslēgumi. Bet tas tiešām ir profesionāļu jautājums.
Tiesa gan, lielajā medus mucā, manuprāt, viena “darvas karotīte” gan jāiepilina – Ukrainas himna bija pelnījusi skanēt aiz Latvijas himnas lielajā noslēguma koncertā, bet tā it kā nejauši, ārpus oficiālās programmas, skanēja vien lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Nezinu, kurš un no kā baidījās, kuram izpratne par nacionālu valsti Latviju neļāva to iekļaut oficiālajā programmā. Manuprāt, jāsaprot, ka bez Ukrainas, bez tās pašaizliedzīgās cīņas par brīvību, par neatkarību, pat ļoti iespējams, mums šogad nebūtu Dziesmu un deju svētku un neskanētu mūsu himna “Dievs, svētī Latviju!”, jo asiņainā cīņa notiktu mūsu zemē.
Un paliek arī jautājums, uz kuru, vismaz man, atbildes nav. Proti, vai tādos lielos un garos koncertos skatītājiem jānāk kopā ar maziem bērniem? Saprotu vecāku vēlmi izrauties ārpus mājām, ne vienmēr ģimene var atļauties auklīti, un ne vienmēr ir vecmāmiņas, kuras bērnus var pieskatīt, bet Dziesmusvētku 150 gadu jubilejas koncerti ir tikai vienreiz dzīvē. Tomēr ģimenei blakus sēdošajiem klausītājiem tas nereti izvēršas par nopietnu pārbaudījumu. Bērni nogurst, koncerta norises uzmanību piesaista vien dažas minūtes, bet pēc tam apkārtējiem visu laiku jāklausās bērnu skaļajās balstiņās un brīžiem arī raudās, jo bērni nogurst un grib uz mājām. Nezinu, vai vecākiem izdodas kaut ko no koncerta dzirdēt, bet tuvāk sēdošajiem tas nav iespējams. Un patiesībā bieži vien jautājums ir arī par mums, klausītājiem, kāpēc esam atnākuši uz koncertu? Skaļa pļāpāšana savā starpā par visdažādākajām tēmām koncertu laikā nemaz nav tik reta. Tādēļ, manuprāt, arī mums, tiem, kuri nedejoja un nedziedāja, ir ne tikai jāmeklē kļūdas un negludumi Dziesmusvētku organizēšanā un norisē, bet ar kritisku aci jāpalūkojas arī pašiem uz sevi.
Komentāri