Neieslīgstot pārējās detaļās, atzīšos – jā, man brīžiem ir uznākusi sajūta, ka neredzu sev jēgpilnu nākotni vai vērtīgu sabiedrisko ieguvumu no eksistences. Tas tā, mirkļa pārdomu uzplaiksnījumi, kad esi pārlieku saguris no ikdienas piezemētās rutīnas – piecelties, pabarot, kādu nomazgāt, kādu izvest pastaigāties, atkal pabarot, nolikt uz diendusu un tā tālāk. It nemaz nerunāju par ko depresīvu vai dzīvi nomācošu, bet doma par to, kāda tad ir manas dzīves jēga un kas paliktu pēc manis, kad kādā no iespējamajiem mirkļiem es aizietu, pa manu galvu ir lodājusi gan.
Kā ar atbildi manām izkliedētajām domām tīmeklī it nejauši sastapos ar līdz šim zināmās pasaulē vecākās sievietes dzīvesstāstu. Pat nespēju izskaidrot kā, jo šīs francūzietes dzīves gājums nesniedz konkrētas norādes, ko darīt, par ko domāt, kā dzīvot. Žanna Kalmana nodzīvoja 122 gadus un 164 dienas. Viņa dzimusi tālajā 1875.gadā un 14 gadu vecumā pieredzēja Eifeļa torņa uzbūvēšanu, kā arī reiz satikusi Vincentu van Gogu, kuru savās atmiņās gan aprakstīja visai neglaimojoši. Vēl līdz simts gadu vecumam viņa braukusi ar velosipēdu, tikai sasniedzot 117 gadus, atmetusi smēķēšanu, ko bija sākusi 21 gada vecumā. Turklāt Žanna šo paradumu atmetusi neba jau nu veselības saudzēšanas nolūkos – ap to brīdi kundze jau bija teju pazaudējusi acu gaišumu un gluži vienkārši nav gribējusi ik dienu lūgt apkārtējiem palīdzību cigaretes aizdegšanā.
Kad Žannai bija 90 gadu, viņa vienojusies ar kādu 47 gadus vecu juristu, ka pēc savas nāves nodos viņam dzīvokli, ja viņš ik mēnesi līdz pat hipotētiskajai pēdējai stundai kundzei izmaksās 2,5 tūkstošus franku. Lai nu kā, tas beidzies ar to, ka vīrietis pēc 30 gadiem aizgājis viņsaulē un viņa atraitne vēl pāris gadu turpinājusi izmaksāt Kalmanas kundzei mēnešmaksu.
Es gan ne tuvu nepretendēju nodzīvot tik ilgi, bet pēkšņi kļuva tik patīkami viegli, lasot tādu dzīvesstāstu. Nebūt neplānoju arī uzsākt smēķēt vai vēl kādā veidā sekot šīs asprātīgās kundzes pēdās. Taču, nenoliedzami, man tīk šīs sievietes humora izjūta un spēja baudīt. Starp viņas dzīves baušļiem un atziņām rodama ne viena vien pērle, tostarp par viņas vienīgo krunku, uz kuras viņa sēžot. Varbūt tas mierinājums, ko esmu ieguvusi, ir sava veida atļauja dzīvot tā, kā tev izdodas un kā tu māki gūt no tā prieku. “Būt jaunam ir prāta stāvoklis, tas nav atkarīgs no tava ķermeņa. Es patiesībā joprojām esmu jauna meitene, tik tas, ka neesmu pārāk labi izskatījusies pēdējos 70 gadus.” Tā Žanna.
Komentāri