Šis nu atkal būs stāsts, par laiku, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, par laiku, kad augu pati un kad līdzīgi auga arī mani bērni.
Toreiz, protams, dzīve laukos pieaugušajiem nelikās ne skaista, ne viegla, jo bija gana daudz jāstrādā, īpaši vasarās. Kurā gan lauku sētā tad nebija sava saimniecība ar dažādiem lopiņiem kūtī. Lielveikalu toreiz nebija, autoveikali parādījās, šķiet, ap deviņdesmitajiem, tāpēc naturālā saimniecība nodrošināja pamatiztikšanu: bija savs piens, gaļa, olas, piena pietika arī nodošanai pienotavā, no tā savukārt – kāda naudiņa ieripoja arī maciņā. Cik jau nu varēja, pie darba lika arī bērnus: kādu vadziņu izravēt, sienu pamīdīt, zirgu pie pavadas pa vagām izvadīt, Kolorado vaboles nolasīt, gotiņas pārsiet vai mājās atganīt. Vien bērnu uztvere laikam atšķiras ar to, ka tas likās diezgan pašsaprotami: ja tā ir, tad tā tam jābūt. Par to, ka tas attiecībā uz bērnu audzināšanu ir bijis traumējoši un nepareizi, daudz vēlāk viņiem pastāstīja psihologi un citi bērnu tiesību aizstāvji.
Bet ne par to šoreiz stāsts. Šoreiz par pienu.
Varbūt tieši tādēļ, ka zinu, cik ne viegli tas nonāk mūsu galdā, vienmēr satraucošas liekas ziņas, kad runā par krīzi piena lopkopībā, par govju ganāmpulku saimnieku sāpēm, kad jāizšķiras par piena devēju likvidāciju. Diemžēl atkal dzirdams, ka piena krīze ir klāt, piena iepirkuma maksa tik zema, ka neatmaksājas to ražot, ir piena pārprodukcija.
Un te nu sākas nesaprotamākais, kādēļ tā? Nevaru teikt par visiem, bet par sevi gan – piena produktus lietoju un lietotu vēl vairāk, ja vien cenas dēļ varētu to atļauties. Patiesi ir jādomā, cik piena litrus pirkt, ja viens veikala plauktā maksā turpat pusotru eiro. Skumjākais, ka piena ražotājs par to saņēmis tikai 20 līdz 30 centus! Tajā ceļā no govs pupa līdz veikala plauktam cena pieaugusi turpat piecas reizes!
Jā, visi grib nopelnīt, bet visvairāk – tirgotāji. Vai zemkopības ministra Didža Šmita solītās sarunas ar veikalu ķēdēm kaut ko mainīs, redzēsim tuvākajā nākotnē. Bet pagaidām neapskaužamā situācijā ir gan piena ražotāji, gan patērētāji. Veikalā pienu, sviestu, krējumu, biezpienu nopirkt tik, cik gribētos, nevar atļauties, bet nav arī vairs lauku viensētu, kur saimnieki to ar prieku pārdotu par vismaz uz pusi zemāku cenu. Arī no pilsētu kvartāliem pazuduši lauku produkcijas piegādātāji. Dzīvojam taču ļoti mūsdienīgi, moderni, jo atmaksājoties tikai tas, kas liels un daudz! Lieli novadi, lielas skolas, lielas
saimniecības, lieli veikali. Kur palikt mazajam ar savu plāno maciņu, ar savām necilajām vēlmēm, sīkajām prasībām?
Latvija taču ir maza valsts, no kurienes tā lielummānija?
Komentāri