Politiķu domas pašlaik aizņem jaunas valdības veidošana, lai mazinātu savstarpējās nesaskaņas. Tomēr, tāpat kā iepriekš, viņu pārstāvētie pilsoņi ir aizmirsti un to domas – mazsvarīgas. 13. janvāra pasākumi, kas izraisīja pašreizējo situāciju, nākuši par labu vismaz daļai politiķu, taču ne tiem, kuri viņiem kaut ko mēģināja pateikt.
Runas par valdības paplašināšanu vai izlīguma valdības veidošanu vismaz nedaudz mazina iespēju, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers īstenos draudus atlaist Saeimu. Tomēr, līdzīgi kā Tautas partijas paziņojums, ka Saeima jāatlaiž pēc iespējas drīz, arī prezidenta aicinājums uz sarunām par jaunas valdības veidošanu ir tikai daļējs risinājums, lai mazinātu nestabilitāti. Partijām, kas iepriekšējos gadus ir cīnījušās savā starpā, pie viena galda varbūt arī izdosies nosēsties, taču kopā ar pilsoņiem tās nav un izskatās, arī nebūs.
Jēdziens „nacionālais izlīgums”, kas figurē izteikumos par to, kādai jābūt jaunai valdībai, ir maldinošs. Kurš ar ko jaunajā valdībā grasās izlīgt? Krasākajā scenārijā tas nozīmē, ka vienu koalīciju ir gatavas veidot partijas, kuru mērķi vai saskatītie ceļi līdz mērķim radikāli atšķiras. Mērenajā versijā jaunā valdība būs tā pati pašreizējā koalīcija, kas atšķaidīta ar opozīcijā nīkstošo „Jauno laiku” un tā atlūzām – „Pilsonisko savienību”. Tas arī ir viss. Un vēl „jaunas sejas”, lai jaunā valdība no vaiga neliktos pārlieku veca un pierasta.
Citiem vārdiem sakot, „nacionālais izlīgums” šajā izpratnē nozīmē izlīgumu starp partijām. Savukārt par to, kāds būs sabiedrības skatījums uz valdības un Saeimas darbu, šajā brīdī jau tiek aizmirsts. Idejai par Saeimas atlaišanu pamatā ir tēze, ka sabiedrība neuzticas pie varas esošajiem politiķiem un labprāt ievēlētu jaunus. Jaunie, lai cik veci patiesībā nebūtu, tādā gadījumā varētu teikt, ka sabiedrība tos ir atbalstījusi un atļāvusi turpināt darbu. Atkal uz kādu laiku būtu vismaz formāls pamats apgalvot, ka pie varas esošie politiķi ir demokrātiskā veidā ievēlēti, bet pilsoņiem, kam faktiski nav nekādas varas pār viņiem, par sava balsojuma rezultātiem jābūt atbildīgiem. Tas nav neko efektīvs veids, kā tuvināt politiķus un pilsoņus, bet vismaz kāds kontakts starp viņiem ir. Savukārt tagad, kad politiķiem prātā ir „nacionālais izlīgums”, to ļaužu viedoklis, kas piedalījās 13. janvāra pasākumos, ir tikpat nesvarīgs nekā agrāk.
Jāpiebilst gan, ka Doma laukumā sanākušo cilvēku viedoklis ir nekonkrēts, tas nebija vērsts uz problēmu risināšanu, jo nebija jau neviena, kas to kaut kur pavērš. Pamata sauklis toreiz bija, ka Saeima jāatlaiž, pamata vēstījums – ka dzīve ir grūta. Arī tagad neviens nesola, ka tā kļūs vieglāka, toties ir jaušami mēģinājumi Vecrīgas grautiņus skaidrot atbilstoši dažādām politiskām vajadzībām. Piemēram, ka opozīcija ar saviem masu pasākumiem ir bezatbildīga un apdraud sabiedrības drošību; ka iekšlietu struktūras nespēj valstī nodrošināt kārtību; ka tautas pacietības mērs ir pilns un ka latvieši ir atmetuši savu miermīlīgo dabu, lai beidzot pieprasītu atpakaļ to, kas tiem zagts. Tomēr atšķirībā no pašas Doma laukuma akcijas, kas vairāk izcēlās nevis ar saturu, bet ar dalībnieku dažādību, grautiņš bija lielākoties piedzērušu jauniešu dauzīšanās. Nav pamata uzskatīt, ka cilvēki, kas meta akmeņus, kādā veidā pārstāv Latvijas sabiedrību. Jā, netrūkst tādu cilvēku, kas grautiņu atbalsta, taču, jo vairāk tādu ir, jo tālāk mēs esam no reāla darba, lai sasniegtu pozitīvas pārmaiņas. Protesta akcija rezultātus var dot nevis tad, kad pūlis satrakojas, bet tad, ja akcijai ir līderi, kuri spēj atrisināt problēmas, bet tautas atbalsts politiķiem viņus liek ņemt vērā. 13. janvārī nekādas programmas nebija, un tautas dusmas palika tikai dusmas. Un tad akmeņi, lai cik centīgi mesti, mērķī netrāpa.
Pārmaiņas tajā, kas mums nepatīk politiķu darbos, nenāks pašas no sevis, un ar aklu ārdīšanos arī tās nevar atnest. Kā redzams, iznākums ir tāds, ka publiskajos izteikumos pasākuma pamatbūtību – cilvēku problēmas, nebūšanas un neapmierinātību – nomaina vainīgā meklējumi. Sākas rādīšana ar pirkstiem uz tiem, kas nav rīkojušies tā, kā vajadzēja, un tiem, kas it kā ir provocējuši vai no grautiņa guvuši kādu labumu. Ja daļa sabiedrības, kas meta akmeņus, šādā veidā izlādējās – lai jau tiek. Taču politisko aprindu darbos, kas sākās pēc šiem pasākumiem, nav runas par to, kā mainīt attiecības ar sabiedrību. Politisko krīzi politiķi varbūt arī pārcietīs un viens otru pacietīs, bet iemesli, kāpēc visas šīs nebūšanas sākās, tā arī atrisināti nebūs. Tautas kustības ir jāvērš nevis uz to, lai visus atlaistu, bet gan lai ievēlētos piespiestu strādāt.
Komentāri