Tikko Latviju satricināja ziņa, ka bijušais dzīvesbiedrs nogalinājis sievieti, iepriekš viņu vajājis jau kādu gadu. Diemžēl šis kliedzošais gadījums nav vienīgais. Lai kāds ir likums, ne vienmēr tas nosargā cilvēka dzīvību. Tas rada bezspēcības sajūtu.
Policija norādījusi, ka tai “trūkst pilnvērtīgu instrumentu, lai vērstos pret vardarbību ģimenē”. Konkrētajā gadījumā pret sievietes dzīvesbiedru bija sākti 19 kriminālprocesi par tiesas nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, huligānismu, vajāšanu un draudiem. Diemžēl tas nespēja pasargāt sievieti. Policija vēl vērtēs, ko darīt ar personām, kuras neievēro tām piemērotās sankcijas, piemēram, lēmumu par netuvošanos otram cilvēkam.
Saistībā ar šo gadījumu Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks atgādina, ka vardarbība ģimenē Latvijā ir bieži sastopama. Pērn reģistrēti aptuveni deviņi tūkstoši šādu gadījumu, uzskaitē ir aptuveni četri tūkstoši cilvēku, kuriem ir tiesas nolēmumi par pagaidu aizsardzību, bet reģistrēti 500 gadījumi par izvairīšanos no tiesas nolēmuma pildīšanas.
Ieskatoties nedaudz vecākos datos, redzam, ka 2014. gadā 28 Eiropas Savienības valstīs veiktajā vardarbības pret sievietēm apsekojumā vardarbību no esošā vai bijušā partnera ES piedzīvo 22% sieviešu. Latvijā šis rādītājs ir augstāks, ar vardarbību dzīves laikā saskaras 32% Latvijas sieviešu, turklāt diemžēl vardarbība var turpināties, arī attiecības šķirot. Apkopojot Labklājības ministrijas ziņojumos publiskoto informāciju, redzams, ka vidēji 20 sievietes katru gadu iet bojā no ārējiem nāves cēloņiem dzīves vietā, turklāt šim skaitam nav tendence samazināties. Diemžēl noslepkavotas tiek ne tikai sievietes, bet arī bērni, un diemžēl arī tam nav tendence samazināties. Tā pēc Centrālās statistikas “Bērni Latvijā” datu apkopojuma 2017. gadā veiktas četras nepilngadīgo slepkavības, 2016. gadā – trīs, 2015 – viena, 2014 – divas. It kā, no vienas puses, skaitlis nav liels, tomēr, no otras puses, tas ir ļoti skaudri, jo visbiežāk pāri mēdz nodarīt tieši vistuvākie – cilvēki, kam bērns uzticas vai no kuriem nevar pats aiziet prom.
Man gribētos minēt jel kādu iespējamo risinājumu, lai tādas situācijas nekad neatkārtotos, bet diemžēl nevaru to saskatīt. Domāju, valsts institūcijas noteikti turpinās meklēt nepieciešamos grozījumus likumos un citos normatīvajos aktos, lai pasargātu mazāk aizsargātos. Un mēs katrs savā ikdienā darīsim labāko, ko spējam. Taču diemžēl laiku pa laikam mūsu visu pūliņu ir par maz, lai novērstu šādas traģēdijas.
Komentāri