“Druvas” lasītāji noteikti pamanījuši, ka ik pa reizei šajā lappusē parādās raksti ar rubriku “Re:Check”. Tie ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” faktu pārbaudes projekta “Re:Check” materiāli.
Domāju, tos lasot, nereti nākas brīnīties, ko tikai cilvēki neizdomā, kā nesakonstruē savus spriedumus no virspusēji savāktiem faktiem, un tajā pašā laikā saprast, ka nav nemaz viegli šos izteikumus atspēkot, kaut skaidri saprotams, cik tie aplami.
Pēc biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome”, starp kuras dibinātājiem ir arī “Druvas” izdevēji, un pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas 39% Latvijas iedzīvotāju medijos ir pamanījuši faktu pārbaudes materiālus, kuros žurnālisti veic publiskajā telpā pieejamu (piemēram, politiķu vai kādu citu cilvēku izteiktu, vai sociālajās saziņas platformās izplatītu) izteikumu pārbaudi un cenšas noskaidrot, vai tie atbilst patiesībai, vai nav maldinoši, neprecīzi. Savukārt 47% respondentu tos nav pamanījuši, un vēl 14% ir bijis grūti sniegt atbildi.
Ja gandrīz četras desmitdaļas aptaujāto ievērojuši, ka izteikumus pārbauda, ja arī vēl izlasījuši, kas pārbaudē atklāts, manuprāt, tas nav maz. Informācijas troksnī, kas gāžas pār mums diendienā visdažādākajos veidos, ietrāpīt vairāk nekā katram trešajam no potenciālā vēsts saņēmēja, nav slikti. Pētnieku vērtējums gan citāds, proti, ka liela daļa auditorijas tomēr nav sasniegta. Iemesli tam dažādi, arī tas, ka cilvēkiem faktu pārbaudes žanrs ir svešs, nav saprotams, kā tas darbojas, un rezultātā tas netiek atpazīts, atzinis Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un biedrības Ētikas padomes loceklis Jānis Buholcs.
Es vairāk sliecos piekrist “Re:Baltica” faktu pārbaudes projekta “Re:Check” redaktorei Evitai Puriņai, kura uzsver, ka skaidrojoši un maldinošu informāciju atspēkojoši materiāli tomēr palīdz mazināt visu to faktu manipulāciju, maldinājumu un nereti klaju melu izplatību dažādos veidos. Nestāties pretī dezinformācijai un baumām nedrīkst. Zinām taču, ka tā nav tikai cilvēku lētticība, kas liek izplatīt absurdus apgalvojumus un secinājumus, aiz tā bieži slēpjas kas ļaunāks.
Taču J.Buholca vērtējumam, ka “viena no šī žurnālistikas žanra problēmām ir tāda, ka faktu pārbaužu materiālu auditorija ne vienmēr labi sakrīt arī ar nepatieso izteikumu sākotnējo auditoriju – tie, kuri ir saskārušies ar nepatieso apgalvojumu, ne vienmēr pamana vai izlasa materiālus, kuros šis apgalvojums ir izvērtēts”, gan jāpiekrīt pilnībā.
Man ir pat vēl lielākas bažas – vai tie, kuri sociālajos medijos neatlaidīgi seko visdīvaināko viedokļu paudējiem, vispār spēj pieņemt, ka ir patiesība un fakti ir pavisam citi? Ka melīgie secinājumi argumentēti ar nesavienojamu, nesalīdzināmu faktu salikumu un no tiem nekādi nevar izdarīt korektus secinājumus? Ja pietiekami liela daļa Latvijas iedzīvotāju tic, ka pasaules procesus pilnībā pārvalda kāda neliela elites grupa, aptuveni trešdaļa aptaujāto aiz kovida pandēmijas saskatīja slēptu spēku vai elites plānotu shēmu, lai kontrolētu iedzīvotājus, tad noteikti ticēs, ka nevakcinēšanās dēļ no darba Latvijā atlaisti 62 tūkstoši cilvēku, kaut “Re:Check” ziņo par Centrālās statistikas pārvaldes datiem – ka, salīdzinot ar 2020. gadu, pērn nodarbinātības līmenis samazinājies par 1,7 procentpunktiem, bet nodarbināto skaits – par 29 tūkstošiem.
Kā runāt ar šiem cilvēkiem? Kādi argumenti iespējami, lai viņi vismaz ieklausītos? Informatīvā telpa ne jau pirmo gadu kļuvusi par kara lauku, kurā notiek visīstākās cīņas, un nedod Dievs, ka tās var novest pie reālām, fiziskām kaujām. Jāturpina meklējumu ceļš, lai vārda spēks stiprina gara spēku, nevis ved uz aizvien lielāku konfrontāciju.
Komentāri