Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes biroja vadītāja
Par kultūras mantojumu runājam ikdienā. Lepojamies ar dažādiem objektiem, kurus mums atstājušas iepriekšējās paaudzes. Ik gadu septembra otrajās brīvdienās notiek Eiropas kultūras mantojuma dienas. Tā ir reize, kad popularizēt kultūras mantojumu, padarīt atsevišķus kultūras pieminekļus
sabiedrībai pieejamākus, jo ne ikdienā cilvēkiem ir laiks, gan arī atsevišķi objekti ne vienmēr atvērti.
Laika gaitā šīs dienas bijušas veltītas ievērojamiem arheoloģijas, arhitektūras, mākslas, pilsētbūvniecības, industriālajiem un vēstures pieminekļiem. Iepriekšējos gados vairāk tika akcentēta kultūrvēsturiskā objekta piederība kādam Latvijas vēsturē īpaši nozīmīgam periodam vai izcelta tā mākslinieciskā vērtība, estētiskā kvalitāte, funkcionālā nozīme vai arī autentiskuma saglabātības pakāpe.
Šī rudens Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā uzmanības centrā būs gan cilvēka radītie objekti, kuri sabiedrības priekšstatos ne vienmēr tiek saistīti ar kultūras mantojumu, gan arī dabas pieminekļi, kam to savdabības dēļ ir īpaša vieta ne tikai tūrisma jomā, bet arī Latvijas literatūrā un mākslā. Īpaša vērība šogad tiks pievērsta dažādu politisko lielvaru atstātajam militārajam mantojumam Latvijas teritorijā.
Cilvēki Latvijā aicināti apskatīt vairāk nekā pussimts netradicionālā kultūras mantojuma objektu. Mūsu rajonā izvēlēti – Līgatnes bunkurs, kurā kara gadījumā slēptos Latvijas PSR valdība, un pārceltuve, kā arī Turku kapi Cēsīs. Ir būtiski tos apskatīt, lai ne tikai priecātos par to unikalitāti, bet arī pārliecinātos, ka tie jāsaglabā, jānodod nākamajām paaudzēm. Līgatnes bunkurs, šķiet, atspoguļo nesenu vēsturi, bet jaunajai paaudzei tā ir kā vecāku izdomāta pasaciņa. Un te nu viņi var pārliecināties, ka
tā bija īstenība. Līgatnes pārceltuve – otras tādas nav, tāpat kā Turku kapi. Bijām mantojuma dienās vēl ieteikuši vērst uzmanību arī uz viduslaiku nocietinājumu skansti Cēsīs, Valmieras ielā. To šoreiz mantojuma dienu īpašo objektu sarakstā neiekļāva.
Sabiedrībai pamazām mainās attieksme pret kultūras pieminekļiem. Ja kādreiz īpašniekiem bija nelabvēlīga attieksme pret pieminekļu aizsardzības inspektoriem, kuri grib dot padomu, tagad lielākoties strādājam kopā. Pamazām cilvēki sāk saprast, ka jaunās vērtības – plastikāta logi, dēlīši – nebūt nav vērtības. Tas laiks jāpārdzīvo, tāpat kā mode apģērbā mainās, mainās arī attieksme pret lietām. Diemžēl modernie materiāli, kas liekas ērti kopjami, savā ziņā sagrauj kultūras mantojumu. Ar plastikāta logiem telpas neelpo, kļūst mitras, un ar laiku ēka aiziet bojā. Kultūras pieminekļu īpašnieki pārliecinājušies, ka svarīgāk saglabāt oriģinālos mūrus, koka detaļas, bet, ja ko maina, tad izmanto autentiskus materiālus. Koka loga vietā neliek plastikāta.
Pēdējos gados mainījusies arī attieksme pret arheoloģijas pieminekļiem, kuru Latvijā nav maz. ”Manā zemes gabalā ir senkapi, kapu kalniņš,” īpašnieki saka ar lepnumu un pauž pārliecību, ka tos saglabās. Vēl nesen netrūka sašutušo: ”Kā varat aizliegt man saimniekot paša zemē, neapstrādāt tīrumu?”
Patīkami, ka sakrālajos objektos restaurē mākslas priekšmetus. Draudzes locekļi par to lepojas un atzīst, ka aizvien vairāk par tiem interesējas tūristi.
Kultūras objekti aizvien vairāk tiek iekļauti ekskursantu maršrutos. Ir prieks redzēt skolēnus, kuri ieinteresēti klausās par vēsturi, uzzina, kas noticis tuvākā apkārtnē. No tā veidojas viņu attieksme pret senču atstāto mantojumu. Ja ir ieaudzināta cieņa pret šo mantojumu, tad bērns nākotnē nepostīs vecu ēku, nelauzīs rokturi vecās durvīs, ja vajadzēs, par to rūpēsies.
Savā ziņā valsts īpašniekam uzliek slogu – saglabāt īpašumu kā kultūras mantojumu. Bet par to jābūt lepnam, jo ne katram ir tāda vērtība. Protams, ir situācijas, kad ar īpašniekiem par kultūras pieminekļa apsaimniekošanu un izmantošanu grūti runāt, jo viņiem citas intereses. Sevišķi ar tiem, kuri pērk un pārdod Latvijā skaistas vietas. Ne viens vien kultūras piemineklis kā ieguldījums nekustamajā īpašumā tiek pirkts un pārdots, par to neviens nerūpējas, tas pamazām brūk. Ar šiem īpašniekiem runājam, rakstām vēstules. Ja nelīdz, sastādām administratīvo pārkāpumu protokolu, ka īpašums netiek uzturēts, kā paredz likums. Pēdējā laikā vērojama tendence, – cilvēki apdomājas, sāk kaut ko darīt, laikam jau negribas iekļūt sodu reģistros. Divi, trīs procenti īpašnieku ir tādi, kuri teikto nedzird, pret viņiem jārīkojas skarbāk. Taču vēlreiz gribu uzsvērt, ka pieminekļu aizsardzības inspekcija nav
iestāde, kuras darbinieki skrien sodīt, gribam palīdzēt, dot padomu.
Cēsīs problēmas saglabāt kultūras mantojumu ir veco namu īpašniekiem, kam trūkst līdzekļu. Kaut neliels valsts finansējums katram kultūras pieminekļa īpašniekam ir pieejams. Ar mazumiņu, ja vēlas, var kaut ko izdarīt. Ja ir daudz naudas un nav izpratnes, tad arī rezultāta nebūs. Raizes sagādā arī īpašumi, kas iet no rokas rokā. Kārtīga saimnieka tiem nav. Diemžēl rajonā ir vairāki tādi objekti. Par tiem sāp sirds gan speciālistiem, gan tiem, kuri dzīvo kaimiņos. Lielstraupes zirgu pasts ar katru dienu brūk. Tas ir izdemolēts, pamazām tiek laupīti jumta kārniņi. Viss, ko varēja aiznest, jau aiznests. Īpašums ik dienu zaudē vērtību, bet īpašnieks par to nerūpējas. Žēl, ka tā aiziet bojā kultūras piemineklis. Likums paredz, ka tiesas ceļā īpašniekam var atsavināt kultūras pieminekli, ja viņš par to nerūpējas.
Sabiedrība Latvijā ir materiāli noslāņojusies. Tie, kuri cīnās ar materiālām grūtībām, dzīvo ar aizvainojumu, neticību pret visu, kas notiek apkārt. Un tad ierodas kāds, kurš var atļauties atjaunot kādu vecu ēku. Kaut sabiedrības labā! Viņam netic. Bagātais ir slikts, jo kaut ko dara. Tas ir paradokss, bet diemžēl tāda attieksme veidojas ne reizi vien. Cilvēkam, kurš vēlas savu īpašumu sakārtot,
jāturas pretī sabiedrības negatīvismam. Un tā kā lielākoties atjaunot vecās ēkas vietējie nespēj, jaunajam īpašniekam vēl arī jāizjūt attieksme kā pret svešo. Atjaunotie objekti ar retiem izņēmumiem ir atvērti sabiedrībai, vai nu tur ierīkota viesnīca, viesu māja vai muzejs, vai tie kalpo kā apskates objekti. Tie, kuri atjaunojuši kultūras pieminekli, lepojas, ka kādu pērli pasargājuši no bojāejas. Arī mums jālepojas ar šiem cilvēkiem, viņi jāciena, jo nodod nākamajām paaudzēm vērtības, kuras mums atstājuši senči. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri