Šā gada Saeimas vēlēšanās kandidē neparasti liels partiju un apvienību skaits – 16. Līdztekus parlamentā jau pārstāvētajām
partijām uz deputāta vietām pretendē arī virkne jaunu politisko spēku.
Varētu teikt, ka līdz ar to vēlētājam ir liela izvēle, lai nebūtu jābalso vienkārši par “mazāko ļaunumu”, kad īstu labumu saskatīt nevar. Taču ko darīt, ja reitingi acīs iekritušajai partijai neko labu nesola?
Spriežot pēc publiskā viedokļa aptauju rezultātiem, piecu procentu barjeru varētu pārvarēt tikai kādas piecas sešas no visiem pieteiktajiem politiskajiem spēkiem. Pastāv viedoklis, ka nevajag balsot par mazpopulārajām partijām, ja ir maz izredžu iekļūt Saeimā, tad vēlētājs būs “izniekojis” savu balsi vai pat netiešā veidā atbalstījis populārākas partijas. Pret šāda veida “stratēģisko domāšanu” gan vajadzētu izturēties ar piesardzību.
Jāsāk ar to, ka reitingi paši par sevi ir visai aptuvens popularitātes rādītājs. Aptauju veicēji nekad pilnībā precīzi nespēj nomērīt sabiedrības viedokli. Daļa aptaujāto nestāsta patiesās domas, pastāv arī šādas tādas nepilnības metodoloģijā, ir arī nesakritība starp aptaujāto cilvēku demogrāfisko profilu un reālajiem vēlētājiem. Lai aptauja būtu reprezentatīva – proti, aptaujājot relatīvi nelielu cilvēku skaitu, varētu uzzināt kopējo sabiedrības noskaņojumu –, tās veidotājiem ir jāizveido pētāmās sabiedrības “mikromodelis”. Tātad jāaptaujā tāda cilvēku grupa, kas pēc pamata pazīmēm – vecuma, dzimuma, izglītības līmeņa, ienākumiem un tamlīdzīgi – atbilstu datiem par visu sabiedrību. Tomēr pašas vēlēšanas nedarbojas pēc šāda veida aptaujas principa: motivācija iet balsot dažādās sabiedrības grupās atšķiras. Piemēram, vecāki cilvēki ir čaklāki vēlētāji nekā jaunāki. Līdz ar to var būt situācija, kurā jauno viedoklis aptaujās ir fiksēts, taču pie vēlēšanu urnām to apstiprināt viņi neaiziet.
Salīdzinot partiju reitingus ar reālajiem vēlēšanu rezultātiem, regulāri ir gadījumi, kad kāda partija iegūst būtiski labākus rezultātus nekā aptauju dati solīja. Tomēr nav tā, ka problēma būtu tikai vietējiem sociologiem. Labs piemērs ir ASV 2016. gada prezidenta vēlēšanas – tur Donalda Trampa uzvara bija pārsteigums ļoti daudziem.
Bet, pat ja partiju popularitātes dati būtu precīzāki, šie rezultāti ir tikai kāda pagātnes punkta fiksācija. Tie pastāsta, ko vēlētāji domāja tad, kad aptauja tika veikta. Vēlēšanu dienā viss var mainīties. Ievērojama nozīme būs arī samērā lielajam neizlēmušo viedoklim. Līdz ar to – tas vien, ka visādi citādi simpātiskai partijai aptauju datos nav piecu vai kaut vai četru procentu, nav izšķirošais arguments, ka par to balsot nav vērts.
Turklāt – balsojot par partijām, kuras īsti neatbalstām, mēs nekad nepanāksim, ka pie varas tiek arī tie, kas mums patīk vairāk. Ja pietiekami daudzi vēlētāji notic, ka par viņu noskatīto partiju nav vērts balsot tās relatīvās nepopularitātes dēļ, partija nudien netiks ievēlēta.
Piecu procentu barjeras pārvarēšana nav vienīgais, kas skaitās. Partijām, par kurām nobalsojuši vismaz divi procenti vēlētāju, pienākas valsts finansējums – 0,71 eiro gadā par katru iegūto balsi. Ja partijai ir vien divi procenti balsu, tas nav daudz. Un tomēr tas ir noderīgs atbalsts politiskajiem spēkiem, kuri vēl tikai aug un attīstās – un cenšas to darīt bez kļūšanas atkarīgiem no kaut kādu aizdomīgu labdaru naudas. Kaut vai tikai divi iegūti procenti šajās vēlēšanās var būt labs atspēriena punkts, lai pēc četriem gadiem jau spēcīgāk startētu nākamajās vēlēšanās.
Tanī pašā laikā reāls ir cits efekts: ja vēlēšanās lielāka un mazāka partija, kuru programma ir līdzīga, sacenšas ar kādu spēcīgu trešo partiju, kuras programma ir būtiski atšķirīga un kurai tiešo konkurentu nav, tad šīs pirmās divas partijas savstarpējās sacensības dēļ var zaudēt. Balsis, kuras tiek atdotas par līdzīgām idejām, sadalās starp divām partijām, kamēr viņu ideoloģiskajiem pretiniekiem ar nevienu nav jādalās.
Šādā situācijā tie 16 saraksti liecina par politisko sadrumstalotību. Ir gan skaidrs, ka prāva daļa pieteikto partiju nudien nevar pretendēt uz vietām parlamentā – gan savas mazās atpazīstamības dēļ, gan arī vēlētājiem nesaistoša piedāvājuma dēļ. Taču tiem politiskajiem spēkiem, kam vismaz kaut kādas izredzes ir, traucē nespēja savā starpā vienoties.
Protams, vienošanās, kas tiek slēgtas pašas vienošanās pēc, var nenākt par labu. Latvijas politikā ir piemēri, kā “aprēķina laulības” liek pamatu ilgstošām iekšējām nesaskaņām, kas politisko spēju novājina. Tomēr vienmēr tā nav jānotiek. Tas lielā mērā ir arī jautājums par politiķu spēju sastrādāties. Bez sadarbības nevar notikt funkcionāla politika – spēki, kas karo pret itin visiem, diezin vai spēs panākt solītās pārmaiņas.
Komentāri