vēsturnieks
Pienācis kārtējais 16. marts… Fašisti! Nacisti! Tautas ienaidnieki! Kas vēl nav dzirdēts, ja piemin Latviešu brīvprātīgo SS leģiona vārdu! Nelieši – karoja par Hitleru, kura padotais Heinrihs Himlers plānoja ģermanizēt Latviju, te izvietojot 200 000 vācu kolonistu! Un tikai supervaronīgā Sarkanā Armija izglāba nelaimīgo latviešu tautu no šādas briesmīgas verdzības. Lai latviešu tauta varētu laimīgi zelt savā tēvu zemē, lielā un varenā PSRS (Krievijas pseidonīms, īsi sakot, maskēšanās!) no šejienes izsūtīja ap 150 000 latviešu, lai tie apgūtu Sibīrijas un Kazahstānas plašumus, ap 200 000 aizdzina trimdā uz Rietumiem, bet palīdzības kārtā iesūtīja 700 000 krievu valodā runājošu kolonistu no austrumiem. Nāve mītiskajiem 200 000 vācu kolonistu!
16.marts … Jūtama viegla histērija valdības aprindās. Kā norobežot Brīvības pieminekli? Kā aizliegt puķu pārdošanu pieminekļa apkaimē? Uzcelt žogu? Jau bija, VVF uzcēla, tracis arī bija! Uzrīkot velobraucienu? Brr… Pārāk atgādinās komunista Rubika laikus! Ko darīt, kur atbilde?
16.marts … Kādas pārdomas tas izraisa manī? Neesmu slēpis savas domas arī sarunās ar leģionāriem, ka leģionu uzskatu par latviešu traģēdiju. Tomēr neesmu radis argumentus, lai piedāvātu viņiem citu rīcības variantu.
Esmu latvietis, un tas nozīmē, ka manos rados ir (piedodiet, nu jau pa lielākai daļai jāsaka, bija!) latviešu leģionāri. Leģionā viņi nokļuva dažādu iemeslu dēļ. Vienu otru iesauca (neierašanās gadījumā sods pēc tāda un tāda K.S.L., Kara Sodu Likuma panta, kur beigās vienmēr oda pēc svina un pulvera), cits aizgāja kā brīvprātīgais piespiedu kārtā (brīvprātīgajam vismaz brīvprātīgā gods un krāsainas uzšuves, kā teica krietnais kareivis Šveiks), tāpat iesauks! Tomēr bija brīvprātīgie arī bez pēdiņām un iekavām. Vienu no tiem gribu pieminēt.
Mana tēva mātes māsa Alvīna jau jaunībā atstāja savas mājas Strīķu Mežciemos un devās uz laimes zemi Rīgu. Tur viņa kļuva par pārliecinātu sociāldemokrāti, apprecējās ar tādu pašu uzskatu cilvēku. Ģimenē piedzima dēls Romāns. Viņa audzināšana notika sociāldemokrātiskā garā. K. Ulmaņa režīms šajā ģimenē sajūsmu neraisīja. Tiesa, Alvīna nomira vēl pirms 1934. gada, vēlāk arī tēvs, tomēr dēls saglabāja savu sociāldemokrātisko pārliecību.
Pienāca 1940.gads, sociālisma uzvara Latvijā… 1941.gadā sarkanās zvaigznes nomainīja melnie kāškrusti. Brīdī, kad sākās latviešu brīvprātīgo SS leģiona formēšana, sociāldemokrāts Romāns Eriņš, pieredzējis 1940./1941.gadu „sociālistisko reālismu” Latvijā un būdams tiešām demokrātisku uzskatu cilvēks, nesvārstoties iestājās leģionāru rindās, pie tam brīvprātīgi. Viņa mūža gals miglā tīts. Zināms vien, ka viņš piedalījās Mores kaujās, bet pēc tām ziņu par viņu vairs nav. Secinājums īss un vienkāršs …
Vēlreiz atkārtoju, manā uztverē Latviešu leģions bija tautas traģēdija. Vienlaikus neesmu gatavs piekrist tiem, kuri vēlas noklusēt un izdzēst no tautas atmiņas šo latviešu vēstures lappusi. Jau vairākus gadus manā rīcībā ir kāda latviešu leģionāra atmiņas par viņa gaitām kara un pēckara gados. Vairākkārtējie mēģinājumi tās publicēt bijuši neveiksmīgi. (Nevainojiet „Druvu”! Tai neesmu piedāvājis, jo atmiņās runāts tikai par Kurzemi.) Cik labi, cik mierīgi… Vienīgi žēl tautas, kurai nav pagātnes, jo tad nav arī nākotnes.
Komentāri