Ar programmu “Veidosim iekļaujošu sabiedrību” visas nedēļas garumā notiek pasākumi nedzirdīgajiem cilvēkiem un arī pārējai sabiedrībai, lai labāk izprastu šādus cilvēkus. Septembris ir Nedzirdīgo cilvēku mēnesis, kas noslēdzas pēdējā svētdienā, kad atzīmē Pasaules nedzirdīgo dienu. Interesants fakts, ka Latvijā šāda diena reiz atzīmēta vēl tad, kad tās oficiāli nebija ne pasaulē, ne Latvijā, jo 1936. gada 31. maijā to organizēja Vidzemes Kurlmēmo biedrība Valmieras Kurlmēmo skolā.
Daudzi pasākumi šogad notiek tiešraidē, tāpēc plaši pieejami visā Latvijā, bet arī reģionos ir interesanti un daudzpusīgi notikumi: Rēzeknē – viktorīna, Ventspilī – atmiņu stāsti, Valmierā – informatīvs pasākums par nedzirdīgo dzīvi, Smiltenē – boulings, Liepājā – prāta un atjautības spēles, Kuldīgā – Pasaules Nedzirdīgo dienai veltīts pārgājiens.
Domāju, svarīgi, lai šādas dienas tiktu atzīmētas pēc iespējas plašāk, tas ļauj iedzīvotājiem labāk izprast nedzirdīgos cilvēkus un citus, kuriem ir kādas īpašas vajadzības, zināt, kā labāk rīkoties, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu, lai vieglāk veidotu dialogu. Nav jau jābūt pavisam nedzirdīgam, arī cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir izaicinājumu pilna ikdiena, ko labāk saprotot, iespējams izvairīties no nevajadzīgiem pārpratumiem. Domāju, ne vienam vien nedzirdīgam vai sliktāk dzirdošam cilvēkam liels izaicinājums bija sejas masku valkāšanas laiks, arī tad, ja dzirde tikai pasliktināta, citu sacīto cilvēks bieži lasa no runātāja lūpām. Bet maska tās pilnībā nosedz.
Turklāt medicīnas speciālistiem maskas jālieto joprojām. Tas, ko saka ārsts, ir ļoti, ļoti būtiski, bet cilvēkam ar dzirdes traucējumiem to grūti uztvert. Arī es, reizēm speciālistam pārjautājot, ko viņš teicis, nereti sastopos ar tādu kā nīgrumu, kāpēc vēlreiz jāskaidro. Lai gan speciālistiem būtu jo īpaši jātur rūpe, lai pacients saprastu, kas jādara, kā labāk atveseļoties. Protams, ir daudz speciālistu, kuri ar lielāko laipnību paskaidros vēl un vēlreiz, lai būtu drošs, ka cilvēks visu sapratis.
Bet nianšu, ar kādiem izaicinājumiem saskaras sliktāk dzirdoši vai pavisam nedzirdīgi cilvēki, ir ļoti daudz – var nedzirdēt, ja cits runā, neesot viņam priekšpusē, sabīties, kad kāds pienāk klāt, jo viņš nedzird skaņu, kad cilvēks tuvojas. Ne visos sabiedriskajos transporta līdzekļos ir ekrāni, kuros parādās nākamā pietura, nerunājot par to, ka laiku pa laikam tās norādītas kļūdaini. Par laimi, tagad bankās, pastā, ārstniecības iestādēs ieviesta numuriņu sistēma, kas cilvēkam ar dzirdes traucējumiem ļoti atvieglo iespēju saprast, kad pienākusi viņa kārta.
Visbiežāk, kad tiek runāts par vides pieejamību, ar to tiek domāts par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tikpat svarīga tā ir personai ar dzirdes traucējumiem. Turklāt, ja cilvēku ar kustību traucējumiem uzreiz atpazīstam, tāpat cilvēku ar sliktu redzi, kuram ir brilles, tad to, vai cilvēkam ir slikta dzirde, bieži vien nenojaušam līdz pat komunikācijai ar viņu, un arī tad ne vienmēr to uzzinām, jo cilvēks tik labi ir iemācījies lasīt no lūpām, ka otrs var pat nezināt, ka, ja sarunas partneris neredzēs otra seju, viņš nevarēs saprast teikto.
Lai arī arvien vairāk tiek runāts par iekļaujošu sabiedrību, grūti aptvert, ka profesionālās izglītības ieguvē zīmju valodas tulka pakalpojumi kā valsts apmaksāts pakalpojums Latvijā nodrošināts tikai no 2011. gada. Latvijas Nedzirdīgo savienība skaidrojusi, ka līdz ar tādu iespēju uzreiz pieauga interese par profesiju apguvi. Jāsaka, ka daudzviet citās valstīs mācību programmā ir iekļauta nedzirdīgo zīmju valoda un sabiedrība ir daudz vairāk izglītota par nedzirdīgo kultūru. Latvijā joprojām cilvēki ar īpašām vajadzībām lielākoties koncentrējas savās interešu grupās, jo iekļaušanās nereti ir visnotaļ sarežģīta. Tomēr, lai arī maziem soļiem, bet arī mēs, Latvija, patiesi dodamies iekļaujošas sabiedrības virzienā, un tas priecē.
Komentāri