Kad decembra kalendārā palicis maz dienu un tās pašas īsas un ātri aizskrejošas, attopamies, ka jāpārbauda, vai esam izpildījuši visu 2022.gada apņemšanos sarakstu. Tāpat bija arī iepriekšējā decembrī un vēl pirms tam. Atkal jau sanācis kā sen dzirdētās dzejas rindās: “Ak, gribētu mēs labāki būt, bet apstākļi mums neļauj tādiem kļūt!” Varbūt izvēlētie mērķi bija par dižiem, cerības par lielām? Aizmirstas, ka var taču sākt ar mazumiņu, ar solīti, kuru var noiet, ar nelielu plāniņu, kuru var izpildīt. Nu, piemēram, smaidīt. Sveicināt un uzsmaidīt. Novēlēt jauku dienu. Pateikt paldies. Izdarīt kādu sīku darbiņu, kas pašiem sirdi sildīs.
Pamazām aiziet tās paaudzes, kurām bija mācīts, ka “laipnība naudu nemaksā”, ka nav jāprasa tūlīt atalgojums par visiem mazajiem darbiņiem vai palīdzēšanu, par to, ko var paveikt vienkārši tāpat. Jaunie brīnās par sveicināšanu, par brīvprātīgu sniega rakšanas talku pagalmā un ne tikai par to.
Nedēļu nogalēs gides darbā mani pārsteidz tūristu jautājumi: “Vai jūs visiem, kas te atnāk, tik daudz stāstāt; vai visiem vienu un to pašu; vai jūs tā visiem veltāt laiku?” Kādam liekas, ka saruna ir iestudēta, citam, ka teksts A 4 lapas apjomā “iekalts” no galvas. Bet var taču no visas sirds dalīties zināšanās un nemērīt vārdu daudzumu sarunā, te nav kāds noteikts minūšu skaits pieklājībai.
Ne vienmēr jums atbildēs ar smaidu, ne vienmēr sadzirdēs jūsu “lūdzu”, bet jūs spērāt to mazo solīti, izdarījāt to mazo darbiņu, kas kausēs vienaldzības ledu. Varbūt nākamreiz vēl ne, bet būs, noteikti reiz būs.
Labais vairo labo, kaut arī tas notiek gliemezīgi lēni. Ir tā, ka nākas pat saņemties, lai piezvanītu uz kādu pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu, zinot, ka tur neredzamie sarunbiedri var būt neomā ar simts iemesliem sliktam garastāvoklim, kas sadzirdams jau no pirmajiem vārdiem. Tad nedēļas sākuma stress, tad nedēļas beigu nogurums, tad pēcsvētku miegainība, tad pilnmēness, zems gaisa spiediens un visvisādi iemesli atbildēt strupi, neko nepaskaidrot. Tur līdzēs tikai vienas zāles: “Lai jums jauka diena!”
Zvana un aicina abonēt žurnālus. Cenas pieaugušas, krietni jāapsver, ko gribētos turēt rokās un lasīt papīra formātā, jo pat vecmāmiņa jaunākās ziņas un ēdienu receptes lasa telefonā. “Paldies, padomāšu. Jauki, ka atgādinājāt! Nē, rēķinu vēl nesūtiet, vēl apskatīšos katalogā. Jauku jums dienu!” Cilvēkam tur “vada galā”, zvanot daudzajiem klientiem, iepriekšējo gadu abonētājiem, noteikti nākas dzirdēt visu ko. Viņš tikai dara savu darbu. Labi un korekti dara.
Atcerēties pateikt “paldies” un novēlēt izturību pastniekam, kurš savu mazo mašīnīti, riskējot, ka būs saputinātas kupenas, tomēr izlavierējis pa dziļajām risēm un atvedis avīzes un vēstules. Un tāpat paldies arī kurjeram, kurš izlīkumojis starp sniega sanesumiem un laimīgi nokļuvis galamērķī. “Priecīgus Ziemassvētkus!” kad beidzot mājas ceļa galā sagaidīts arī traktorists, kurš jau kuru diennakti atbrīvo braucamo daļu no baltās stihijas. Cik svarīgi viņam pamāt un novēlēt izturību!
Komentāri