Janvārī vienmēr ar interesi vēroju, kā tiks atzīmēta Starptautiskā paldies diena. Atšķirībā no Pateicības dienas, ko amerikāņi svin novembrī un ar vērienu, Latvijā Starptautiskā pateicības diena lielākoties aizrit klusi, daudzi to pat nepamana. Arī šogad.
Izcelsme gan abām pateicības dienām ir atšķirīga. ASV Pateicības diena, kas ir oficiāla brīvdiena, sākotnēji bija pateicības svinības, jo kolonistus no Eiropas 17. gadsimta 20 gados Amerikā pārsteidza ļoti barga ziema, slimības un bads. Viņiem palīdzēja vietējie indiāņi, ierādot, kā izdzīvot, kā nodrošināt ražu. Kad izdevās izaudzēt pirmo labo ražu, angļi sarīkoja pateicības svinības.
Savukārt Starptautiskā paldies diena, ko atzīmē janvārī, ir radusies pēc ANO un UNESCO iniciatīvas ar mērķi pievērst uzmanību pateicības nozīmei, jo, lai gan pateicība ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, par to bieži tiek aizmirsts. Uzsvars likts tieši uz pateicību savstarpējās attiecībās, atgādinot, ka paldies tās stiprina, vairo pozitīvu atmosfēru. Latvijā visbiežāk šo dienu atzīmē skolās gan ar pateicības vēstulēm, gan īpašiem plakātiem un jaukiem pasākumiem, bet to mēdz izcelt arī darbavietās. Tomēr es teiktu, ka Latvijā ne tik daudz pieturas pie Starptautiskās paldies dienas, kā ir izveidojušās savas tradīcijas: ir laiks, kad uzņēmumos sveic labākos darbiniekus vai īpaši izceļ darbinieku rakstura iezīmes, kas iedvesmo arī citus, piemēram, atsaucību, labsirdību, sirsnību. Ir pagasti, kur svētkos īpaši izceļ vietējo cilvēku devumu dažādās jomās.
Strādājot avīzē, es arī izjūtu, cik svarīgi ir spēt pateikt paldies un cik saņemts paldies var radīt jauku sajūtu darbam. Man vienmēr gribas pateikt paldies ikvienam novadniekam, kurš lasa “Druvu”, jo mūsu darbam ir jēga, ja ir lasītāji, kuriem laikrakstā uzrakstītais ir noderīgs, vajadzīgs, arī ikdienu papildinošs, kādreiz izglītojošs, kādreiz izklaidējošs, kādreiz pārdomas raisošs. Var novērot, ka atbilstoši interesēm atšķirīgi tiek lasīta arī avīze – kāds sāk ar sēru vēstīm, cits ar viedokļu un komentāru sadaļu, bet vēl cits – ar rakstu, kurā ir pieminēts kāds personīgi pazīstams cilvēks. Ir lasītāji, kuriem vairāk patīk pakavēties pie intervijām un garākiem, analītiskākiem rakstiem, bet ir tādi, kuri priecīgi par īsākām, lakoniskākām ziņām.
Lasītāji sarunās ar žurnālistiem nereti arī padalās, kā nonāk līdz Druvai – dažs lasa bibliotēkā, cits paprasa kaimiņienei, kura mājās saņem avīzi; ir jaunieši, kuri tieši pie vecvecākiem redz laikrakstu un pāršķirstot atrod tur ko saistošu. Tāpat ir ģimenes, kas abonē laikrakstu, lai uzzinātu, kas novadā notiek. Bet svarīgākais, ka avīze nestāv vientuļi uz galda, tā arī neizlasīta.
Es vienmēr esmu pateicīga arī ikvienam, kurš piekrīt sarunai ar žurnālistu. Ne vienmēr pat tie, kuru viens no uzdevumiem ir runāt ar presi, lai informētu iedzīvotājus, to labprāt dara. Bet ir cilvēki, ar kuriem neatkarīgi no jautājuma, ar kuru vēršos, saziņa ir patīkama un atsaucīga. Mani ļoti aizkustina novadnieku, kuriem iepriekš nav bijusi saskarsme ar žurnālistu, mulstošā reakcija, kad uzrunāju padalīties pārdomās par pasākumu, notikumu vai kādu citu jautājumu. Un tad jau pirmo mulsumu un pārsteigumu nomaina gatavība ļauties piedzīvojumam, ko nes saruna ar medija pārstāvi. Ir cilvēki, kuri pēc sarunas saka paldies par uzrunāšanu. Un pat pēc publikācijas atraksta vai piezvana, lai pateiktu paldies. Tas ļoti silda sirdi.
Katram mums ir savs dienas ritms, ir vieglākas un ir grūtākas dienas, un ir tik jauki, ka dzīves mainīgajā plūdumā mēs spējam cits citu iepriecināt ar no sirds pateiktu paldies. Paldies!
Komentāri