Reizēm rodas sajūta, ka Krievijā laika skaitīšana notiek nevis no 1.janvāra, bet no 9.maija un, tiklīdz viens pagājis, sākas laika atskaite līdz nākamajam. Redzot šo uzvaras kultu, ko valsts vadītāja vadībā ar katru gadu arvien vairāk veicina, ir vērts aizdomāties, ar ko vēl pēdējos gados sasniegtu, radītu, izgudrotu šī valsts var lepoties? Ar dopinga skandāliem, kuru rezultātā sportisti zem savas valsts krāsām nevar piedalīties galvenajos sporta notikumos? Ar Putina pilīm? Ar “Sputnik V”, kas pasaulē negūst atzinību, kaut Krievijas propagandas mašīna to ceļ debesīs, norādot uz citu vakcīnu trūkumiem.
Tad nāk atskārsme, cik tas smagi, ja valstij nekā cita nav kā tikai uzvara, kas svinēta pirms 76 gadiem. Pa šo laiku citas valstis, kas arī bija iesaistītas 2. pasaules karā un arī smagi cieta, ir kļuvušas par attīstītām, mūsdienīgām valstīm ar savu pienesumu šodienai, bet Krievija turpina tikai lepoties ar uzvaru sen notikušā karā. Nenoliedzu viņu pienesumu uzvarā pār fašismu, bet nedrīkstam aizmirst Eiropas pārdalīšanu, daudzu valstu okupāciju, kas notika pēc kara.
Kaut kur izlasīju labu atziņu, kas atšķir atbrīvotājus no okupantiem. Atbrīvotāji ir tie, kuri pēc uzvaras aiziet prom no valsts, kuru atbrīvojuši, bet tie, kuri pēc atbrīvošanas tajā paliek, saucami par okupantiem.
Šobrīd Krievijā par to runāt aizliegts, jebkurš mēģinājums sasaistīt viņu atbrīvotāju misiju ar vienkāršu okupāciju uzreiz tiek traktēts kā mēģinājums pārrakstīt vēsturi, noniecināt PSRS devumu, un par to draud kriminālatbildība. Ja reiz tas bija tik svarīgi, nav skaidrs, kāpēc joprojām ir slēgti arhīvi, kas attiecas uz šo karu. 50 gadu noilgums it kā pagājis, bet pētniekiem, vēsturniekiem pieeja Krievijas arhīviem joprojām liegta. Neviļus rodas secinājums, ka ir kas slēpjams, ka šī uzvara nav tik nepārprotami traktējama. Krievija neļauj pilnvērtīgu kara vēstures izpēti, jo tas atsegtu PSRS nodarījumus. Ikkatra valsts, kas norāda uz nebūt ne tik viennozīmīgo Padomju Savienības lomu karā, tiek zākāta par vēstures kropļotāju un fašistu atbalstītāju.
Tas tiešām ir smagi, ja vienīgais, ar ko valsts vadītāji savas valsts iedzīvotājus cenšas motivēt, ir uzvara karā, un te labi pierādās zināmais teiciens, ka karš nebeidzas nekad. Atšķirība tikai tā, ka citās valstīs to piemin vēsturē, konkrētās dienās, bet Krievijā tas joprojām ir ikdienas jautājums, kas tiek glorificēts, nepieļaujot iebildumus.
Komentāri