Pirmais Valsts prezidenta kandidāts jau ir zināms. Atsaucoties uz partiju apvienības “Apvienotais saraksts”(AS) atbalstu, sevi ir izvirzījis uzņēmējs Uldis Pīlēns. Un, protams, sabiedrībā jau sākušās diskusijas, vai tas ir labi vai slikti, vajag vai nevajag, lai gan par to lems Saeimas deputāti. Emociju netrūkst, tomēr, ja nu par to spriežam, tad varbūt nebūtu par ļaunu arī atcerēties, ko Valsts prezidents var, ko nevar, kādus uzdevumus Valsts prezidentam dod Satversme un ko ir iespējams darīt arī ārpus Satversmē noteiktā.
Satversmes trešās nodaļas “Valsts prezidents” 41. pants nosaka: “Valsts Prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu.” Vēl citi panti pauž, ka Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Uz Saeimas lēmuma pamata viņš pasludina karu. Kara laikam viņš ieceļ virspavēlnieku, prezidentam ir tiesība spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu. Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā, ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, nosakot tām dienas kārtību, un ir likuma ierosināšanas tiesība. Prezidents var neapstiprināt pieņemtos likumus, atgriežot tos atpakaļ Saeimai, ja vien tie nav pieņemti ārkārtas režīmā. Protams, parlaments pieņemtos likumus var nelabot, ja ļoti negrib.
Droši vien iedzīvotāji ir arī labi iegaumējuši, ka Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu, ko pēc tam apstiprina vai neapstiprina tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā lēmums netiek apstiprināts, tad par atlaistu tiek uzskatīts Valsts prezidents. Un, protams, visi zina, ka prezidents ir tas, kurš pēc Saeimas vēlēšanām nominē nākamo premjeru, gan reizēm piemirstot, ka nominēt var jebkuru, kurš atbilst nosacījumiem, bet kandidātu apstiprina vai neapstiprina Saeima. Tādēļ nav gluži tā, ka prezidents var “spēlēt solo”, nerēķinoties ar Saeimā ievēlētajiem.
Kādēļ pārstāstu Satversmi? Tajā noteiktais ir tas, pēc kā var vērtēt Valsts prezidenta paveikto, gan atkal neaizmirstot, ka pārstāvniecība ārvalstīs ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Un ir arī vēl Satversmes pantos neierakstītais, ka prezidents var iedvesmot iedzīvotājus, veidot viņu uzskatus, bet tas nozīmē, ka savā ziņā viņam jābūt kā labam aktierim, kurš prot uzstāties un pārliecināt.
Kā visam minētajam atbilst Uldis Pīlēns, kurš pirms Saeimas vēlēšanām nāca ar solījumiem būt valsts un tautas glābējs, bet negribēja uzņemties nekādu konkrētu atbildību? Manuprāt, bija skaidri redzams, ka viņš labprāt diriģētu no aizkulisēm. Turklāt viņa sacītais bieži izklausījās kā tāda cilvēka spriedumi, kurš neorientējas ne ārpolitikā, ne Latvijas likumos. Diezgan nepārprotami varēja vērtēt, ka viņš spriež kā uzņēmējs miljonārs, kurš gribētu lobēt biznesu. Turklāt izskatījās, ka, viņaprāt, ne jau principi, bet tikai nauda ir svarīga, jo nodokļi valstij vajadzīgi.
Latvijā uzņēmēji nav īpaši iemīļoti vairāku iemeslu dēļ. Piecdesmit okupācijas gados rūpīgi iedvestais, ka nauda ir slikta, uzņēmīgi cilvēki vēl sliktāki, jo par visu taču rūpējas kaut kāda abstrakta valsts, kura naudu ņem no kaut kurienes, mūsu galvās dzīvo joprojām, pat ja ne vienmēr to paši saprotam. Otrs iemesls, manuprāt, ir tas, ka dzīvojam uzskatos – uzņēmēja galvenais uzdevums un mērķis ir nopelnīt. Jā, uzņēmēji ražo vajadzīgas preces un pakalpojumus, jā, nodokļi tiek maksāti no peļņas, bet… Te nu tomēr jārunā par daudzu uzņēmēju izpratni par likumiem, godprātību un principiem, kuru nav. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam tikuši ārā no mežonīgā kapitālisma stadijas, no brutālajiem deviņdesmitajiem.
Protams, Pīlēna bizness ir sācies deviņdesmitajos, okupācijas laikā viņam ir izdevies arī mācīties ārpus PSRS – Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), kas uzreiz liek raudzīties ar aizdomām. Protams, gan jau Pīlēna kunga biogrāfija vēl tiks vētīta.
Un te vēl jāmin politiskais tirgus. Parasti bijusi nerakstīta vienošanās, ka katram pie varas esošajam politiskajam spēkam nav vairāk par vienu augstāko amatu valstī, bet AS tad būtu divi – gan Saeimas priekšsēdētājs, gan Valsts prezidents. Vai Nacionālā apvienība (NA) sev neko neprasīs par tādu piekāpšanos? Šlesers jau sapņo par Uldi Pīlēnu prezidenta amatā un acīmredzot tādēļ gribēja aizklāto balsošanu par prezidentu. Jo, ja vēlētāji neuzzina, kurš kā balsojis, var labi “pirkt un pārdot”. Un vai Šlesera kungs negrib nevienu amatu, piemēram, ekonomikas ministra vietu? Pīlēns varētu nesaprasties ar pašreizējo premjeru un pēc valdības krišanas ceļš uz varu būtu vaļā gan Lemberga fanu partijai, gan Šlesera kungam. Īsi sakot, manuprāt, jauna valdība tiktu izveidota, izņemot Jauno Vienotību, “Stabilitātei!” (jo NA to nu nekādi nespētu paskaidrot) un “Progresīvos”. Domāju, tā būtu bīstama situācija mums visiem.
Komentāri