Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijā aktualizējusies cīņa pret krievu valodas lietošanu ikdienā. Krievu valoda pazūd no valsts, pašvaldību, to iestāžu mājaslapām, arī uzņēmēji sper šo soli, bet no ikdienas sarunvalodas jau tā nepazūd.
Šīs nedēļas televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” tika atkārtota pirms vairākiem gadiem veiktā pārbaude, vai latviskajās Cēsīs, kā tika pieteikts TV sižetā, atbildēs krieviski, ja saruna tiks uzsākta šajā valodā. Un kā toreiz, tā arī tagad cilvēki visur bija gatavi jautātājam atbildēt krievu valodā. Pašvaldībā, skolā, aptiekā, grāmatnīcā, uz ielas.
Iespējams, skatītājiem radās iespaids, redz, kādi tie cēsnieki, tūlīt lokās līdzi. Bet, manuprāt, vērtējot situāciju Cēsīs, jāvadās pēc pavisam citiem algoritmiem, kā tagad moderni teikt. Pieļauju, no galvaspilsētas, kur krievu valoda skan ik uz stūra, Cēsu situāciju īsti neizprast. Manuprāt, skaidrojums meklējams tieši šajos vārdos – latviskajās Cēsīs, jo te krievu valoda nav apdraudējums latviskajai identitātei. Pilsētā un visā novadā jau sen nav skolu un bērnudārzu, kur mācības notiktu arī krievu valodā. Uz ielas pārsvarā skan latviešu valoda, nekur – nevienā iestādē, uzņēmumā, veikalā, kafejnīcā – neviens darbinieks klientu neuzrunā un neliek runāt krieviski, sakot, ka nesaprot, ko atnācējs grib. Dzīvojam izteikti latviskā vidē, un mums nav grūti kādam atbildēt arī krieviski ar nosacījumu, ka tas netiek pieprasīts agresīvā, naidīgā tonī. Ja cilvēks laipni pajautā, laipni atbildam. Patiesībā tā ir reta iespēja patrenēt sarunvalodu, kas tiešām piemirsusies.
Raidījumā tika izspēlēta fabula, ka jautātāja no Daugavpils grib pārcelties uz Cēsīm un cenšas noskaidrot, kas te un kā. Cēsnieki taču saprot, ka Daugavpilī dzīvojošie, iespējams, var iztikt bez latviešu valodas, tāpēc gatavi izlīdzēt un parādīt, ka pret laipniem cilvēkiem mums nav nekas iebilstams. Galu galā, Cēsis taču ir izcila vieta dzīvei, kāpēc lai mēs neaicinātu cilvēkus, kuri te iedzīvosies un ātri vien pieņems latviešu valodu par savu.
Lai situācija būtu raksturota izsmeļoši, gan jāteic, ka arī Cēsīs un novadā joprojām ir cilvēki, kuri, pavadījuši te daudzus gadu desmitus, tā arī nav iemācījušies latviešu valodu pat elementāras sarunvalodas līmenī. Tas, protams, liek padomāt par viņiem, viņu izvēli nekādi neiekļauties latviskajā vidē. Man, dzīvojot kādu laiku svešā valstī, būtu interesanti kaut vai saprast, ko cilvēki runā uz ielas, autobusā, kafejnīcā, kaut vai paklausīties vietējo radio, palasīt laikrakstus vai ierakstus sociālajos tīklos. Negribētos dzīvot mucā, bet katram sava izvēle, un iemeslus nedarīt izdosies atrast vienmēr. Taču tagad, ja kāda ģimene, kas nerunā latviski, pārceļas uz Cēsīm, gribot negribot nākas apgūt latviešu valodu, lai iekļautos izglītības sistēmā, kultūrā, sabiedrībā.
Cēsis taču ir arī parakstījušas Dažādības hartu, un, cita starpā, tās ceļvedī teikts, ka dažādība veicina domāšanu ārpus ierastās kārtības, sniedzot iespēju iepriekš neuzklausītām balsīm, perspektīvām un personiskajiem uzskatiem. Dažādība veicina radošumu un inovāciju, nodrošinot iespējas dažādi risināt problēmas un apmierināt klientu vajadzības svaigos un jau ierastajos veidos. Tātad, ja cilvēks savā pilsētā, valstī ieradis runāt citā valodā, varam atbildēt uz iebraucēja jautājumu, palīdzot problēmu atrisināt viņam ierastā veidā.
Rainis teicis, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba, un to varam attiecināt uz mūsu latviskumu. Tas būs tik liels mūsos, cik paši gribēsim, un ne jau aizliegumi to stiprinās. Tikai mēs paši.
Iespējams, bijām pārāk lielu soli spēruši pretī cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvo Latvijā, bet nav iemācījušies valsts valodu, varbūt mūs iemidzināja panākumi valodas referendumā, kurā pret krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsoja 74,8% vēlētāju. Toreiz svinējām uzvaru, bet neko īpaši nedarījām, lai to nostiprinātu, un daudzās dzīves sfērās krievu valoda turpināja figurēt kā otra valoda. Kādā reģionā vairāk, citā mazāk, tostarp Vidzemē, kur pie Gaujas malas plaši skan latviešu valoda.
Komentāri