izglītības darbinieku Cēsu rajona arodkomiteju priekšsēdētājs
Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe bija aicinājusi izglītības darbinieku arodkomiteju priekšsēdētājus, lai iepazīstinātu ar, viņasprāt, veicamajiem darbiem, un kā pirmo nosauca finanšu plūsmas analīzi un līdzekļu efektivitātes izvērtēšanu izglītības sistēmā no pirmsskolas līdz augstskolai. Šādam mērķim var piekrist. Par tik plašu analīzi līdz šim neesmu dzirdējis, bet ministre neatbildēja, kā tiks tulkota tēze ”efektīva līdzekļu izmantošana”, kādai tai jābūt pirmsskolā un kādai ģimnāzijā.
Izglītības sistēma ir ārkārtīgi sarežģīta. Mūzikas skolotājs par darbu ar vienu bērnu klasē saņem tikpat, cik ģimnāzijas skolotājs ar 28 skolēniem 12. klasē. Pēc kādām mērauklām noteiks, cik katrs no šiem pedagogiem ir efektīgi atalgots? Vēl jautājums – kā izmērīt profesionalitāti? Valstī jau bijuši eksperimenti, arī skolotāju darba vērtēšanā. Bet eksperimenta rezultāts vēl nav skaidrs.
Viens no mēriem efektivitātes noteikšanai varētu būt klašu piepildījums. Mazāk apmeklētā klasē viena bērna izglītošana ir dārgāka. Tas varētu būt salīdzināms lielums. Bet ko ar to darīt? Vai tiešām skolotājam ar mazāku piepildījumu klasē maksāt mazāku algu? Uz to atbildes nav. Domāju, ka ministre, pasakot ‘a’, nepateica ‘b’.
T.Koķe ir pateikusi, ka Latvija drīzumā pāries uz 6 vai 7 gadīgām pamatskolām. Skaidrs, ka skolas no tā materiāli varētu iegūt. Taču ministre nepasaka, ko no tā iegūs bērni, ja pāriesim uz septiņgadīgu pamatskolu, bet 8. un 9. klase būs citā skolā. Man šķiet, ka tas pamatizglītības iegūšanu attālinās no skolēnu dzīves vietas. Ģimenēm bērnu skološana kļūs dārgāka, līdz ar pārvadāšanu aktualizēsies bērnu drošības jautājumi. Manuprāt, ministrijai ir jāpiedāvā pamatskolu modeļi, bet tie pašvaldībām nav jāuzspiež. To, vai pagastā būs septiņgadīga pamatskola, lai izlemj novadu pašvaldība, nevis ministrija.
Iecerētajai pamatskolu reformai ir arī pluss – tā novados veicinātu vidusskolu veidošanos ar modernu materiālo bāzi. Taču, pirms pamatskolu reforma sākas, vispirms jāpārveido skolotāju kursu sistēma un laikus jāsāk pedagogi izglītot darbam no 1. līdz 7. klasei. Citādi var iznākt tā, ka, labu gribēdami, pārveidojam, bet neesam gatavi jaunajā sistēmā strādāt. Arī sabiedrība jāinformē, jo pašlaik sabiedrība vismazāk saprot šādu pārmaiņu nepieciešamību.
Jo mazāks bērns, jo tuvāk jābūt skolai. Latvijas laukos pie pašreizējās zemās dzimstības to nevar visur īstenot, ja klasē nedrīkst būt mazāk par astoņiem bērniem. Bet vecākus biedē apvienotās klases, un vecākus var saprast. Klašu apvienošana mācībām nav tā labākā. Optimāli būtu, ja laukos klases atvērtu, sākot no pieciem bērniem. Arī Cēsu rajonā šāds variants derētu. Lai neiznāk kā ar bērnudārziem – vienu brīdi tajos nebija bērnu un iestādes slēdza, bet tagad tik ļoti trūkst bērnudārzu.
Ministre izteikusies arī par mācību materiālo bāzi kā vienu no kritērijiem – būt vai nebūt pamatskolai vai vidusskolai. Tajā pašā laikā valsts ar saviem līdzekļiem vēl nav gatava piedalīties pamatskolu mācību materiālās bāzes veidošanā. Bet izglītība taču ir valsts funkcija! Pašlaik izskatās, ka arī Cēsu rajonā būs skolas, kuru nākotne tādēļ kļūs apdraudēta.
Arī vidusskolās iecerēts izmērīt finanšu līdzekļu izmantošanas rentabilitāti. Kāda te varētu būt mēraukla, ja zinām, ka vidējā izglītība nav obligāta? Viena no iespējām – rezultāti centralizētajos eksāmenos. Ja kādai vidusskolai gadu no gada ir nepietiekami rezultāti, tad jādomā, vai tā attaisno vidusskolas statusu. Vidusskolas virsuzdevums ir sagatavot augstskolai, bet dažās augstskolās lielu daļu studentu atskaita jau 1. semestrī. Jaunieši nespēj sekot līdzi mācībām. Tā tikai pieaugs bezdarbnieku skaits. Valsts tērēs naudu, lai bijušajiem vidusskolēniem dotu kvalifikāciju. Mums ir pārspīlēta vēlme iestāties vidusskolās, tā vietā lai jau apgūtu arodu un straujāk ienāktu darba tirgū. Darba tirgū zelta roku un zelta galvas apmaksa ir izlīdzinājusies. Ne visiem ir jāstrādā bankā, lai saņemtu stabilu, labu atalgojumu. Kvalificētus roku darbu darītājus arī labi apmaksā.
Vidusskolu turpmākā pastāvēšana būs saistīta ar mācību bāzi. Tai jābūt kvalitatīvai, tāpat kā skolotāju kvalifikācijai augstai. Ja pamatskolā varētu pieļaut priekšmetu mācīšanu apvienotā kārtībā, tad ne jau vidusskolā. Ja pieņemtos tādus mērus, ka visos priekšmetu nepieciešami tikai augsti kvalificēti skolotāji, tas krietni ietekmētu arī Cēsu rajona vidusskolas.
Arodbiedrības priekšsēdētāju tikšanās laikā ar ministri neko nedzirdēju par soļiem, kādus domā spert ministre, lai skolās ienāktu jauni pedagogi, kas tiks darīts, lai skolotājiem nav jāstrādā vairāk par likmi, jo tagad daudzi strādā ar pārslodzi.
Baltijas sociālo zinātņu institūts veicis pētījumu par pedagoga visu darba pienākumu iekļaušanos slodzē. Ko pētījums rāda? Ja skolotājs strādā vienu likmi – 21 kontaktstundu nedēļā un ņemam vērā citus obligātos darbus – audzēkņu rakstu darbu labošanu un gatavošanos nākamajai dienai, tad skolotājs nedēļā nostrādā 40 stundas. Tas ir darba likumā atļautais darba laiks. Taču Cēsu rajona vidusskolās skolotāji strādā pat pāri par 30 kontaktstundām nedēļā. Aprēķini liecina, ka tādējādi viņu nedēļas darba laiks ir 58 stundas. No ministres nedzirdēju, kādi ceļi ejami, lai skolotājiem būtu iespēja samazināt kontaktstundas, bet saņemot cienījamu atalgojumu, kas motivē darbam skolā.
Arodbiedrība ir izvirzījusi prasību – risināt jautājumu par skolotāju slodzes samazināšanu un cienīgu atalgojumu. Cerams, ka šis vezums izkustēsies no 2010. gada. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri