Daumants Vasmanis, vēsturnieks Aizvadītajās dienās pasauli pāršalca ziņa- bijušais Maskavas mērs, agrāk šķietami nenogremdējamais Jurijs Lužkovs, pieprasījis uzturēšanās atļauju Latvijā. Nekas pārsteidzošs – 2010.gada nogalē, izpelnījies Krievijas Republikas vadošo amatpersonu nelabvēlību, viņš zaudēja savu amatu. Gadās! Interesantais sākas pēc tam. Krievijā bankrotējušo politiķu un to aizmugurē stāvošo oligarhu liktenis nav apskaužams. Oligarhs B. Berezovskis, kurš finansēja V.Putina nākšanu pie varas, tagad dzīvo Londonā (nepateicība ir pasaules alga!)un negrasās atgriezties Krievijā. Protams- ievērojot M. Hodorkovska likteni, tas būtu kaut kas līdzīgs pašnāvībai. Pēdējais tiesas spriedums viņa lietā – 13,5 gadi – nevar būt iedvesmojošs. Bijušais vicepremjers B. Ņemcovs nupat iznāca no 15 dienu aresta par huligānismu, jo atļāvās izteikt savas domas par to, kas pašlaik notiek Krievijā. Sīkāki gariņi nav pieminēšanas vērti – diezin vai kāds par tiem uzzina ārpus Krievijas pilsētu robežām.
Mākoņi virs J. Lužkova galvas sabiezē. Nav izslēgts, ka iekšpolitiskie apsvērumi varētu novest pie viņa aresta un tiesas procesa. Rezultātu nav grūti paredzēt (sveiciens Hodorkovskim!). Vēlams atrast jauku vietu ārpus Krievijas robežām. Par laimi, blakus ir miera osta, saucas Latvija. Bijušā Maskavas mēra izvēle šķietami paradoksāla. Krievijā mūsu valsti ir lamājuši daudzi, tomēr augsta kalibra politiķi parasti centušies turēties politkorektuma robežās. J. Lužkovs ir sava veida izņēmums- ne tikai tāpēc, ka Maskavas mērs nav provinces pilsētas galva, bet, it īpaši, savu „košo” izteikumu dēļ. Krievijas augsta ranga politiķi Latvijai pārmetuši nepilsoņu problēmu, cilvēktiesību pārkāpumus u.t.t. Soli tālāk spēra J. Lužkovs, kurš drosmīgi salīdzināja Latviju ar Pola Pota vadīto Kampučiju. Vēstures un politikas zinātājiem pēdējā valsts nav sveša- pesimisti apgalvo, ka minētais „biedrs” iznīcināja trešo daļu valsts iedzīvotāju, kamēr optimisti saka – tikai sesto. Starpība kaut kur starp 3 līdz 1,5 miljonam līķu dažu gadu laikā.
Zinātāji iebildīs – vai tiešām J. Lužkovs sēdēs tādā varžu dīķī kā tagadējā Latvijas Republika? Viņa mērķis taču ir pilnīgi cits- pateicoties iegūtajai uzturēšanās atļaujai, brīvi pārvietoties Eiropas Savienības robežās – dzīvot Latvijā viņš negrasoties. Pasaules vēsturē viss atkārtojoties- pirmo reizi kā traģēdija, otro reizi kā farss. J. Lužkova plāni atsauc atmiņā vecu padomju laiku anekdoti: „Sieva ebrejiete- tā nav izprieca, bet transporta līdzeklis uz Rietumiem” (jaunākā paaudze nesapratīs- PSRS laikos oficiāli emigrēt uz Rietumiem varēja, kaut ar lielām grūtībām, tikai ebreji un viņu ģimenes locekļi). J. Lužkovs, citos laikos un citā politiskā situācijā, modernizējis agrāko patiesību- jādabū ceļa zīme uz Rietumiem! Tas jau tiešām jāvērtē kā joks- iespļaut šķīvī un tad no tā ēst! Stāsts, lai cik savādi, nav par to. J. Lužkova iesniegums patiesībā ir provokācija, lai pārbaudītu Latvijas valstiskumu. Bijušais Maskavas mērs kādreiz nolīdzināja Latviju zemāk par zemi. Nu un tad?! Gabals nokrita, vai? Politika nav tikumīgo jaunavu institūts – vajadzīgajā brīdī skan argumenti, par kuriem sadzīves apstākļos būtu jāatbild ar saviem zobiem. Jautājums ir cits – vai Latvija piekāpsies? Atbilde it kā dota- Iekšlietu ministre Linda Mūrniece paziņojusi, ka Jurijs Lužkovs uzturēšanās atļauju nesaņems. Viss kārtībā? LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir citās domās. Vīrs ieguldījis Latvijā lielu naudu- nu, ko jūs piekasāties? Lužkovs tāds labs zēns, kāpēc viņu apbižot? Dodiet uzturēšanās atļauju – tā būs Latvijas uzplaukuma ķīla (piedodiet- pēdējais A.Pabrika domas tulkojums jau no manas puses! – D.V.)! Jautājums- vai pēdējais vārds šajā lietā jau pateikts?
Komentāri