Līgatnē
Ceturtdien visai valstij LTV 1. kanālā bija iespējams vērot parlamenta tā saukto plenārsēdi, kura skaitījās izšķiroša Latvijas neapskaužamajam turpmākajam liktenim. Vai kādam, kurš to skatījās, vēl saglabājas kaut niecīga cerība par tautas algoto kalpu spēju pildīt savu svēto pienākumu – lemt Latvijas valsts likteni? Es šoreiz nerunāju par “apspriežamā” jautājuma saturu, jo neesmu ne ekonomiste, ne juriste, ne eksperte tamlīdzīgos jautājumos. Es runāju par deputātu pārliecinoši nodemonstrēto cinisko un pazemojošo attieksmi pret mums, vēlētājiem. Vai tāds ir deputātu “darbs” – sēdes laikā klaiņot pa zāli (pustukšo), grupēties lielākos vai mazākos pulciņos papļāpāšanai, lasīt izklaidējošus žurnālus, sarunāties pa mobilo telefonu un tā joprojām? Gandrīz katrs centās uzsvērt savu vienaldzību pret valstij nozīmīgās problēmas apspriešanu un līdz ar to pret pašu problēmu.
Galvenie vaininieki visās nelaimēs nav valdības. Tie ir mūsu necienīgie “deputāti”, kuri pat nevēlas iedziļināties dzīves izvirzītajās problēmās, lai tās sekmīgi risinātu. Arī valdību apstiprina parlaments, kuram neinteresē, cik profesionāli un morāli spējīga tā ir.
Diemžēl visīstākie vaininieki esam mēs, pilsoņi. Gan tie vēlētāji, kas jau 18 gadu garumā neprotam un nespējam ievēlēt Saeimā normālus cilvēkus (nevis ampelmaņus, ko rausta aiz aukliņām), gan tie nodevēji, kas vēlēšanās nepiedalās, pametot tautas un valsts likteni dieva un neliešu ziņā.
Izplatīts ir viedoklis, ka neesot jau citu, par ko balsot. Ja mēs ne tikai neprotam atšķirt graudus no pelavām, bet uzskatām savu tautu par pelavu maisu, kurā graudu nav, tad tā ir mūsu ļaunākā traģēdija.
Komentāri