žurnāla „Vides Vēstis” galvenā redaktore, dzīvo Raiskumā
Šodien Pasaules dabas fonds rīko akciju Zemes stunda, 22.aprīlī pasaulē atzīmēs Zemes dienu. Bet patiesībā būtu dīvaini, ja tikai vienu stundu vai dienu gadā mēs saprastu, ka no Zemes nav tikai jāņem, bet ir arī jādod. Zeme ir tik toleranta – samērā mierīgi noraugās uz savu jaunāko radījumu – cilvēku – drudžaino tieksmi noņemties tikai ar to, kā vairot savas ērtības. Protams, visas šīs darbošanās sekas ir piesārņota vide, gandrīz izsmelti fosilie resursi, mainās klimats, izzūd sugas.
Jau nedēļu man acu augstumā pielipināta lapiņa ar Mahatmas Gandija atgādinājumu: „Tev pašam jābūt pārmaiņām, kuras gribi redzēt pasaulē”. Tie ir mani ikdienas ceļa vārdi un apliecinājums, ka tikai no manis atkarīgas izmaiņas pasaulē. Es nevarētu tevi aicināt dāvināt zemei kokus, ja pati nebūtu stādījusi un ravējusi, līdz muguru nevaru atliekt. Kā lai tevi pārliecinu šķirot atkritumus, aprakstīt papīru no abām pusēm, taupīt ūdeni, pirkt bioloģiski audzētu pārtiku, ja pati tā nedarītu ikdienā? Dzīvot zaļi ir interesanti, aizraujoši un veselīgi. Turklāt vienmēr atgādinu sev, ka viszaļākie pirkumi ir tie, kurus nenopērku. Nemoku sevi ar bēdāšanos par to, kā man nav, bet varēja būt! Jo priecājos par to, kas ir.
Šogad Latviju atkal pārņēmis makulatūras vākšanas bums – tajā iesaistījušies ne jau skolēni, bet galvenokārt viņu vecāki. Kur gan mazie censoņi būtu ņēmuši tik daudz izlietota un vairs nevajadzīga papīra, ja vecāki nebūtu pūlējušies, to vākdami pusmūža garumā? Ja paskatās dziļāk, atkritumu vākšanas sacensības ir amorālas, jo ieaudzina bērnu zemapziņā, ka daudz atkritumu – tas ir labi, tā ir uzvara un dažādas balvas. Un tie, kuru ģimenēs nepērk dzērienus PET pudelēs, nelieto vienreiz lietojamas baterijas, bet uzlādējamos akumulatoriņus, nevāc visus bukletus, ko dod, ir lūzeri, jo nevar klasi tuvināt uzvarai. Tāpat neesmu pārliecināta, vai mūsu bērniem jāvāc atkritumi, ko izmetuši citi. Protams, ja viņi bez bēdu tajās dienās, kad nav talkas, visu lidina pār plecu, viņi pelnījuši šādi Zemes priekšā locīt muguru.
Daudz cienīgāk sumināt Zemi ir ikdienā, darīt ikdienišķos zaļos darbiņus arī tad, kad tevi neviens neredz, kad tev no kādas zaļas rīcības nav nekāda labuma. Mana meita, kas tagad dzīvo samērā pārticīgi, teica, ka tas viņai ir no bērnības asinīs – aizgriezt ūdens krānu, kad tīra zobus vai ziepējas. Jo viņa zina, kas ir ūdens trūkums. Un to zina ikviens Gaujas stāvkrasta iedzīvotājs – mums taču katru gadu izsusē akas, tad no avota nesam ūdeni pārtikai, saimniecības vajadzībām lietojam dīķa vai lietus ūdeni, mazgāties ejam uz Gauju.
Nupat aizvadīta Starptautiskā ūdens diena, ko pasaule atzīmēja 22.martā. Priecīga savā dzīvokļa komunālo maksājumu rēķinā pamanīju, ka mēnesī tērēju ap 400 litru ūdens. Pārējie mani par to velk uz zoba un izsaka dažādus minējumus, kā tas panākts. Taču mati ceļas stāvus, kad uzzinu, ka Latvijā viena iedzīvotāja vajadzības gadā apmierina 684 kubikmetri ūdens un ap 43 procentiem no tā tiek patērēti ārpus Latvijas robežām. Tad citām acīm paraugos uz ikrīta tasi kafijas, kuras audzēšanai iztērēti ap 140 litriem ūdens, uz importa rožu pušķi, kura dēļ Naivašas ezers Kenijā tuvāko piecu, desmit gadu laikā izzudīs, jo laistāmais ūdens tiek pumpēts no tā. Viena kokvilnas T-krekla ražošanai iztērē 2700 litrus ūdens. Un tad jāpadomā, vai man tiešām vajag skapī ielikt jaunu kokvilnas krekliņu, tā dodot ziņu ražotājam – dod vēl!
Tā jau runā, ka šī krīze ir mākslīgi radīta, jo pasaules varenie, kas mūs rausta kā diegos, attapuši, ka nedrīkst ļaut cilvēkiem tik daudz tērēt – Zeme to neizturēs. Bet arī šajos laikos mums nav atņemta iespēja priecāties par aizvien agrāko saullēktu un vēlāko rietu, par kūstošo sniegu, par tikšanos ar draugiem un pateikties Zemei, ka viņa mūs tik pacietīgi iztur un uztur.
Komentāri