Mūsdienās vienā telpā dzīvo cilvēki, kuri guvuši atšķirīgu audzināšanas pieredzi, dzīvojam atšķirīgās informatīvajās telpās, līdz ar to uz pasauli lūkojamies ļoti dažādi. Un brīžiem šķiet, ka kopsaucēju šīm pasaulēm un redzējumam atrast arvien grūtāk. Turklāt dzīve virtuālajā pasaulē palīdz mums nostiprināt tos uzskatus, kuriem paši ticam.
Kolēģa Jāņa Gabrāna rakstā “Emocionālā sensācija, nevis objektīvas ziņas” politikas zinātnes doktors, dezinformācijas pētnieks, kritiskās domāšanās pasniedzējs Mārtiņš Hiršs skaidro, ka labs apgalvojums ir tāds, kam ir pamatojums. Viņš norāda, ka bieži vien nepamatoti izteikumi un apgalvojumi mums ir visapkārt un ka informācijas vai apgalvojuma izvērtēšanai svarīga ir kritiskā domāšana.
Lūk, mājaslapā uzvediba.lv lasu: “Kad bērni “nerunā pretī” – neapšauba pieaugušo viedokli un zināšanas -, ir viegli strādāt. Nav jātērē laiks savu lēmumu paskaidrošanai, nav atkal un atkal jāstāsta pašsaprotamais. Tomēr tieši šī procedūra ļauj bērniem apgūt kritisko domāšanu – prasmi, kuras trūkums tiek uzsvērts atkal un atkal. Mūsu rīcībā ir tādi domāšanas paņēmieni, kuri ļauj atklāt kļūdaino citu teiktajā, ļauj pamanīt nepilnības argumentācijā. Tā ir prasme uzdot jautājumus. Pieaugušie, kuri ir varas pozīcijās attiecībā pret bērniem, var izjust apdraudējumu, kad bērni sāk apšaubīt viņu teikto. Bet tikai tā mēs varam iemācīt bērnam uzticēties savām prāta spējām, nevis sekot kāda cita teiktajam.”
No vienas puses, tiek runāts, ka mūsdienu bērniem vispār nav autoritātes, viņi neklausa nevienu. Es tomēr sliecos domāt, ka bērni ir ļoti dažādi. Bet to, ka viņiem nepietiek tikai ar noteikumu vai vārdu “nedrīkst”, to gan iespējams novērot. Jautājums, cik bieži pieaugušie ir gatavi diskusijai ar jauno paaudzi, nevis balstoties uz savu autoritāti, bet uz skaidrojumiem un pamatojumiem. Lai gan arī te situācijas ir krasi atšķirīgas, es teiktu, ka to spēj arvien vairāk vecāku un arī pedagogu.
Lai gan uzvediba.lv runā par bērnu un pieaugušo attiecībām un rakstītais pauž sen zināmu patiesību, ka prasmi domāt un analizēt katrs iemācās jau bērnībā, būtībā šī lomu spēle un spēja kritiski izvērtēt turpinās arī tad, kad runa ir par pieaugušo savstarpējām sarunām un prasmi argumentēt un kritiski vērtēt. Nereti pieaugušie nav gatavi arī jautājumiem no citiem pieaugušajiem, nav gatavi pamatot izteiktos apgalvojumus, jo bieži vien jautājumi tiek uztverti kā uzbrukums, nevis vēlme izprast labāk vai noskaidrot pamatojumu.
Man patiesi gribētos, ka diskusiju kultūra Latvijā būtu augstākā līmenī, kad būtu vērts diskutēt, pamatot savas domas, kad jautājumi izraisītu nevis dusmas, bet vēlmi izskaidrot. Kad mēs būtu gatavi arī citu viedokļu pieņemšanai, ne tikai savējo paušanai. Īstenībā pat ne pieņemšanai – uzklausīšanai. Uzklausīt otru uzreiz nenozīmē pieņemt viņa viedokli, bet tieši nespējas dēļ uzklausīt, arī ne tikai klausīties, bet sadzirdēt, sarunas nonāk strupceļā. Bet, ja mēs nespējam diskutēt, tad neveidojas arī kritiskā domāšana, jo ir viena taisnība, viena patiesība – manējā.
Jāteic, par diskusiju kultūru aizdomājos arī, noskatoties raidījuma “Kas notiek Latvijā?” pirmo daļu, kurā bija uzaicināts kultūras ministrs Nauris Puntulis un aktrise Marija Luīze Meļķe (viņa ir aktrise, kura atteicās no nacionālās kinobalvas “Lielais Kristaps” par labākās aktrises tēlojumu, to pamatojot ar nevēlēšanos pieņemt valsts apbalvojumu, kamēr Latvijā nav nodrošināta aizsardzība tādiem cilvēkiem, kāda tēlā viņa iejūtas filmā “Neona pavasaris”). Lai gan pēc tam sociālajos tīklos bija ļoti daudz komentāru ar ieteikumiem, ko kuram vajadzēja šādā raidījumā teikt, man šķiet, ka tas bija spilgts piemērs tam, kā diskusiju raidījumā pati diskusija tā arī nemaz nenotiek un līdz ar to spilgti parāda, cik bieži vien mēs neesam gatavi diskusijai par jūtīgām tēmām, par tēmām, kurās ir ļoti atšķirīgi viedokļi, par tēmām, kas mums arvien ir tabu. Un Latvijā tādu tēmu ir vēl ne viena vien.
Komentāri