Katrs, kurš kaut neregulāri izmanto sociālos medijus, savu reizi nogrozījis galvu, pie sevis pateicis ko tādu, ko kulturālā sabiedrībā mutē neņem, vai sadusmojies un aizvēris mediju, tā paužot savu attieksmi pret izlasīto vai ieraudzīto.
Taču citus tāda informācija iedrošina arī pašiem kaut ko līdzīgu pateikt. Gluži kā bērnu spēlītē, kad kāds otram pasaka ko netīkamu, var atbildēt – tu pats tāds. Internets ļauj izpausties nedomājot – kas uz mēles, tas tiek uzrakstīts. Un nav svarīga ne gramatika, ne vārdu izvēle. Tādā laikā dzīvojam. Cik nav dzirdēts – es komentārus internetā nelasu, bet, tikko to pateicis, sāk stāstīt, kas tik tur nav bijis rakstīts.
Pieklājību pret citiem cilvēkiem, sabiedrību iemācās bērnībā, skolā to pilnveido, vienaudžu vidū apgūst izteikšanās mākas nianses. Katram taču skaidrs, kā kur drīkst uzvesties, ko un kā runāt. Internets, radot ilūziju, ka ļauj visu, reizē ierobežo vēl vairāk. To, ko gribi pateikt vienam cilvēkam, bieži vien var izlasīt ikviens. Izteiktais aizvainojums, apmelojums, zākas pa neredzamiem tīkliem apskrien pasauli. Kad tas noticis, nelīdz ne nožēla, ne sevis šaustīšana. Tā teikt, kas palaists kosmosā, tur arī paliek. Vienīgi jācer, ka nākamreiz vārdi ekrānā rindosies pieklājīgākā teikumā un emociju zīmes dos patiesu ziņu.
Jau piekto gadu “Microsoft” veicis Globālā digitālā pieklājības indeksa (GDPI) pētījumu, lai atbalstītu to, ko tiešām mēdz saukt par “digitālo pieklājību” – ar cieņu izturēties pret visiem, ar kuriem tiešsaistē sazināmies. Šī pētījuma rezultāti tiek publiskoti, lai uzsvērtu to, cik svarīga ir cieņpilna tiešsaistes saskarsme un mijiedarbība starp visiem līdzcilvēkiem. Pērn indekss sasniedzis 67%, kas ir par trim procentpunktiem labāks rādītājs nekā 2019. gadā. Aptaujā tika novērtēti pusaudžu un pieaugušo priekšstati par tiešsaistes dzīvi un iespēju tikt pakļautiem 212 dažādiem tiešsaistes apdraudējumiem četrās kategorijās: reputācija, uzvedība, seksuāla un personiska uzmākšanās.
“Microsoft” Globālās digitālās drošības aizstāve Žaklīna Bošēra uzsvērusi: “Pētījuma mērķis ir atklāt interneta tumšāko pusi un to, kā tas var negatīvi ietekmēt gan pieaugušos, gan jauniešus. Mēs vēlamies saprast, kā tiešsaistē izpaužas cilvēku reputācijas, privātuma, attiecību un fiziskās drošības apdraudējumi, kā arī dalīties ar šāda pētījuma atklājumiem, palielinot izpratni par reālajām sekām un sāpēm, ko rada tiešsaistes riski.”
Piecos gados aptaujāti 58 000 cilvēku no vairāk nekā 30 pasaules valstīm.
Aplūkojot tendences pa vecuma grupām, redzams, ka izteiktāks indeksa un atsevišķu rādītāju uzlabojums bijis tieši pusaudžu vecuma grupā. GDPI pusaudžiem uzlabojies no 66% 2019. gadā uz 63% pērn, savukārt pieaugušo respondentu GDPI pagājušā gada laikā uzlabojies tikai par vienu procentpunktu (no 72% uz 71%). Turklāt pusaudžiem bija labvēlīgāki rādītāji visās četrās riska kategorijās. Šis kritums varētu būt saistīts ar to, ka pusaudži labāk izprot tiešsaistes riskus.
Interesanti, ka dažos reģionos tieši “Covid-19” izraisītā pandēmija ir bijis viens no iemesliem, kas veicinājis cilvēku savstarpējo cieņu un laipnību tiešsaistes vidē. Piemēram, Āzijas un Klusā okeāna reģionā 31% respondentu atzina, ka pandēmijas laikā cilvēku savstarpējā cieņa tiešsaistē uzlabojās, jo cilvēki palīdzēja un iedrošināja cits citu, izrādot lielāku kopības izjūtu, lai pārvarētu krīzi.
Un kā ir Latvijā? Bieži vien rodas priekšstats – ja kāds tiek žēlots, tad to dara visi, ja kāds tiek nonievāts, retais uzdrošinās pateikt ko labu. Un saprotams, jo tūlīt ne viens vien atradīs, par ko nomelnot. Arī sliktas lietas var pateikt neaizvainojot, saprotoši, uzmundrinot. Tikai tad to nesadzirdēs apkārtējie, tie, kuri pazīst, un tie, kuri vispār nesaprot, par ko ir runa. Ar agresīvu uzbrukumu var ne tikai aizstāvēties, arī ieinteresēt līdzskrējējus.
Tā, lūk, dzīvojam dažādās pasaulēs. Patlaban reti reālajā un aizvien vairāk virtuālajā. Labi, ka ir zūmi, skaipi, kas rāda bildi, un var ieskatīties otram cilvēkam acīs. Tādā brīdī pat grūti iedomāties, ka jāpiedomā par digitālo pieklājību, bet, kad gribas pateikt savu viedokli, kas visbiežāk ir emociju uzplaiksnījums, jo kaut kas nav līdz galam saprasts, tad gan pieklājība kļūst attālināta un noslēpjas, sakot, ka aiziet gulēt. Vai vērts ļaut tai gulēt?
Komentāri