Vai arī rūpniecisku saules bateriju parku ierīkotājiem, pirms uzstādīt šo alternatīvās enerģijas spēkstaciju, nevajadzētu ieceri saskaņot ar apkārtnes iedzīvotājiem? Tādu jautājumu divās dažādās sarunās uzdeva klimata un enerģētikas ministram. Jautājums viens un tas pats, arī atbilde abas reizes vienāda. Proti, nav racionāli uzņēmējdarbībai uzlikt vēl vienu birokrātisku prasību. Saules parku attīstītāji, protams, meklē un rod saziņu ar cilvēkiem, kas dzīvo tuvumā. Saules paneļi ir ilglaicīgs projekts, kaut vai tāpēc to saimniekiem jārod kopēja valoda ar kaimiņiem.
Tomēr ne vienmēr tas ir tik vienkārši. Droši vien daudzi vaivēnieši zina par situāciju, kādā atrodas Vaives pagasta “Ievziedu” sētas saimnieki. Var teikt, ka “Ievziedu” zeme atrodas saules parka ielokā, kāda paneļu daļa pat pienāk gandrīz pie ābeļdārza. Konstrukcijas no jaukās guļbaļķu mājas atrodas vien dažus simtus metru. Un skatam no paneļu klājuma nekādi neizbēgt. Īpatnība tā, ka ēku no saules stacijas šķir ieplaka, nams ir vienā tās pusē, paneļi pakāpjas pa otru nogāzi. Ja arī gar spēkstaciju ierīkotu aizsargjoslu, kā to iesaka (vai paredz) normatīvie akti, tas neko daudz nelīdzētu. Aizsargjosla, piemēram, tūju stādījums, būtu ieplakā, no “Ievziedu” nama un pagalma vienalga pavērtos plašā saules stacija.
Māju saimnieki jau pērn vērsās pašvaldībā, mēģinot meklēt, vai iespējams apstrīdēt kādu procedūru, kas atļāva konkrētajā vietā veidot šo parku. Taču vietvaras speciālistiem sev nebija, ko pārmest. Pēc būtības viss izdarīts atbilstoši valstī pastāvošajiem normatīvajiem aktiem. Un te jāņem vēra, ka ir specifika – saules paneļi ir iekārtas, saules parku nebūvē, bet uzstāda, tāpēc šo procesu regulē vienkāršāki nosacījumi nekā būvniecību.
Šajā situācijā “Ievziediem” būtu palīdzējusi tikai birokrātija, tas ir, stingrāki nosacījumi, piemēram, prasības pēc sabiedriskās apspriešanas vai vismaz pēc pierādāmas saziņas ar apkaimē (nosakot konkrētus attālumus) dzīvojošajiem.
Lūk, šis ir tikai viens piemērs, kāpēc birokrātija sapratīgā apjomā ir pat nepieciešama. Protams, tā nedrīkst pārvērsties par katra ierēdņa normatīvo aktu interpretāciju un profesionālu augstprātību. Tāpat vienmēr jāpatur prātā tas senais teiciens – kas par daudz, tas par skādi.
